Zūdot apskāvieniem, kuros ielikta sirds,
Savstarpējiem skatieniem dvēseles dzīlēs,
Lūpām skūpstos saprototies bez vārdiem,
Liekas zūd pamats zem kājām, līst lietus dvēselē.
Cik maz gan vajag, lai cilvēks justos laimīgs,
Kāds nieks var sagraut laimes būvēto smilšu pili,
Zūdot ilūzijām, krītot rozā brillēm no acīm,
Pārvēršot iedomātu iemīlēšanos stindzinošā naidā?
Cik maz, cik daudz - no laimes līdz negaisam sirdī,
Mīlestības pārplūstoša trauka līdz pilnīgam tukšumam,
Vienai galējībai nomainot otru sāpēs un priekos,
Mīļotā atraidījumu vai piekrišanu saņemot?
Cik maz, cik daudz, cilvēks spēj pieņemt patiesību,
Pieņemt otru - sniedzot un saņemot mīlestību,
Paļauties nepieprasot, nelūdzot, vienkārši mīlot,
Pat ja to nemīl, kā viņš savās iedomās vēlas?
/Egils Dambis/
Ключевые слова: dzeja18356
Skaisti patiesi vārdi,kurus dzīvē īstenot ir sarežģīti.
Dzeju var lasīt bibliotekā,šeit apspriežas par dzīvi!
Kad par maz,tad "Dupsis" niezt,ja par daudz,tad sperma tek ārā...
Daudz ved ar vezumu'; bet mazs cinitis to gazs
Pat narkologam ieteicams vienreiz muza piedzerties...lai izbauditu...