Un  pilna neskaidrību un saldu jausmu
Kā  toreiz , kad man bija sešpadsmit,
Es rokas paceļu pret tīru , sārtu ausmu
Un klausos , kā caur pirkstiem asins  rit.

Bez gredzena es tevi mīlu, mīļais.
Nāk pavasars un aicina sev līdz.
Kad ledus cirst sāk saules zobens zvīļais,
Nekāda zelta gredzens nepalīdz.

Ārija Elksne
1977