Tas ir nedaudz savādi...
tās sajūtas, kas iekšā mīt,
pēc patiesiem vārdiem, ne domu graudiem,
kas spraucas pa šauri atvērtu sirdi.
Caur dūmu mutuļiem sēriem, bet siltiem,
ar plati aizvērtām acīm,
sajust karstu dvašu caur sirdspukstiem kvēliem,
un acu skatienu mīlas pilnu.
Ar mūzikas skaņās izteiktiem vārdiem,
ar eņģeļu svētību, no Dieva kas nāk,
sajust sāpošas mīlas pieskārienu,
un tās sajūtas nedaudz savādās.
Redzēt ciešanu pilnas mīļotā acis,
pat zaudēt, kaut pelnīts tas nav,
piedot, lai sapratu to,
cik brīnišķa dzīve ir tā, kas mums ir.
"nezinītis",autors
Ключевые слова: dzeja18356