Izlijis dubļains ceļš uz viensētu manu
acīs tumsnēji mākoņi sagūluši
neizbraucams tas ceļš
atnāc
dubļu kurpēs izbrien ceļu pie manis
bērzu un pūpolu zarus nes
kā olīvzariņu knābī
pa ceļam akmeņus nesvied
nevienā dārzā
aizber ar akmeņiem bedres
atnāc pēc ilgajiem lietiem
ļauj man piedzimt par varavīksni
no tava smaida
/ Irēna Auziņa /
1989
Ключевые слова: attiecības38723, pavasaris54
Удалённый пользователь
31 марта 2012 16:11Skaisti...un forša dziesma,patīk ļoti....
Kurzemniece E. 30 марта 2012 23:48Manas domas nezin,kas ir dubļi,tās kā tauriņš no zieda uz ziedu.Uzziedi un būšu arī pie Tevis.
Henrijs L. 30 марта 2012 19:53dzīve ir kā zebra,melna svītra balta,melna,balta...un beigās vienmēr pakaļa.
Vineta K. 30 марта 2012 19:26Nekas,jau nemainas.
jautrite b. 30 марта 2012 19:02Un es Irēnu Auziņu arceros kā meiteni mazu.Bet neizbraucami drīz būs visi ceļi-bedre aiz bedres
Удалённый пользователь
30 марта 2012 16:01Viss ir pārejošs - dubļi drīz puķēs saplauks .