Pavasara lāsmās saule kā sudraba bute  guļ,
      viegli elpo un ar asti kuļ.
Savā plaukumā biklā bezdelīgactiņu bariņš
         spulgojas ūdeņu stiklā......
Pie pavasara lāmām ,kad bezdelīgactiņas  spīd,
         es neredzami liecos kādu atmiņu  noskūpstīt.

/ Mirdza Ķempe /
1977