Pret logu naktī vētra dauzījās,
Un kā gan izturēja trauslās stikla rūtis?
Tās mirka lietus lāsēs tā kā asarās,
Šī  nevienādā cīņa bija grūta.
    Pret logu naktī vētra dauzījās ,
    Tā , jūru bangās kuļot ,šurpu skrēja,
    Tā spēja milzu kokus zemē gāzt,
    Bet trauslās stikla rūtis izturēja.
Tās nesaplīsa tūkstoš drumstalās,
No rīta kāri tvēra zilgmi spožu,
Un tāpēc vētru izturēja tās,
Lai laistu cauri  gaismu starojošu.

/Cecīlija Dinere /
1958