Viņš nodomāja, ka ir laiks pielikt punktu strīdam, un nolēma rīkoties. Viņa rīcība bija neapzināta, bet skaidra. Piegājis pie viņas, viņš neko nesakot, noskūpstīja viņu. Tas viņai bija liels pārsteigums, viņa nepretojās, bet pakļāvās viņa negaidītajam izaicinājumam. Skūpsts ilga, apmēram, minūti vai divas. Bet kāds, galu galā, bija strīda iemesls? Manuprāt, tas vairs nebija svarīgi.
- Miers? - Viņš jautāja viņai. Viņa piekrītoši pamāja. Viņš pieskārās viņas sejai, ar prkstu galiem noglāstīdams vaigu, un klusi teica:
- Es mīlu Tevi. Piedod man.
- Es Tev piedodu, tikai vairs neatceros īsti par ko, jo skūpsts izdzēsa to nepatīkamo sajūtu uz visiem laikiem, - meitene atbildēja.
- Tas vairs neatkārtosies, es apsoli, - viņš teica. Lai nu kā, bet viņi bija vien otram, un ro vairs nekas nespēja mainīt, ne laika apstākļi, ne iebildumi. Viņi ieskatījās viens otram acīs, itkā būtu tikko iemīlējušies. Viņš saņēma viņas roku, un viņi aizgāja lēnā solī pa ielu. VIņš pavadīja viņu līdz krustcelēm, un te viņu ceļi šķīrās līdz vakaram, kas viņiel likās vesela mūžība. Viņš atvadījās no viņas, ieskatījās viņas tumši zaļajās acīs, apskāva, piekļaudams sev cieši klāt un noskūpstīja viņu....