....nekas nenotiek tāpat vien.....arī cilvēki mūsu dzīvē neuzrodas bez iemesla....un ja vēl atkal un atkal dzīves ceļi krustojas....teiksiet,tas tā pat vien... kādēļ nepieņemama ir doma....ka tā pat vien nešķiramies.....
Ключевые слова: attiecības38711
Pašam sev- tas pašsaprotami, Sandi. Bet arī citiem. Kam no sirds, ar to konflikti atrisināti un dzīve tiešām pagriežas citādi. Kam ar prātu- tur vēl jāstrādā. Piedod, ja saprot. Ja nesaprot- nevar no sirds piedot.
Emocijās cilvēks atklāj savu patieso būtību- tikai to es, bv, gribēju pateikt.
Cik daudz domu izstumts caur dzīvi un varbūt dzīve domās izdzīvota .
Piedošana pašam sev, labi teikts Kurš spēj to, tāds vispārīgs jautājums uz kuru pat nav obligāti atbildēt;)
Nu nezinu nezinu, vai emocijas būs tas objektīvākais tiesnesis? Kādā citā situācija, es tev vēl varētu piekrist, pie pāru attiecībām, piemēram,.kurš šovakar gūltu klās, te tev es piekristu, spraigums radītu jūtu un kaisles izvirdumu un risinājums priekš abiem labvēlīgs, jo tika sagaidīts vēlamais -slèpto emociju ugunsgrēks ...
Mēs te, blogojot, kaut kad jau noskaidrojām, ka emocionālā brīža uztvere ir patiesākā cilvēciskās patības atklājēja...saprašana...varbūt rodas vēlāk- man jau šķiet, ka sarunās.
Vai tu uzskati Līga, ka taisnība varbūt vienpusēja? Vai biežāk nesanāk tā, ka cilvēku starpā emocijas nenosaka uzstveri, saprašanu par lietām? Tu pat neuzspēji pabeigt teikumu, ka otram atbilde jau ir gatava. Vai to pieņemsi kā objektivitāti?
Nu, katrs dzīvo ar savu pieņēmumu par lietu kārtību...baisi ne baisi...varbūt drusku vilšanās, drusku smeldze, drusku žēl... Un laiks nedziedē nenokārtotas lietas. Sandi, nē. Piedošana ir vajadzīga pašam, lai vieglāka būtu rūgtuma nasta...bet jautājuma būtību tā neatrisina...
Baisi, ak tas liktenis, negrozāms un smagais, ko mums aiz kārtējā stūra sola;))
Katram savu, Sandi, katram savu...
Grūti īlenu maisā noslēpt, Līga?;)
Domāju, ka apzinās gan, bet tā patmīlība, tā patmīlība...ak, vai, nu redzi kā, vienreiz dzīvē arī man ir pieļauta kļūda..kā nu es tālāk lai dzīvoju. Nu, vislabāk, noveļu uz citiem...
Vai tik muļķis nav laimīgākais, ja pats to neapzinās:)
Nu ne tikai no pašu uztveres vien...tā aizbildinās paštaisnie, lai nebūtu uz sevi jāpaskatās...sak, es pajokoju, nu tas nekas, ka ētikas robežas pārkāpu- bet galu galā nav taču jāuztver aizvainojoši... Nu labi, ka apvainojās cilvēks, Bez vārdiem, tātad viņš tomēr domā, ka otrs IR spējīgs uz ētisku rīcību. Ja domātu, ka nav, neapvainotos, jo neapvainojas jau tikai uz muļķiem...
Pēc savas pieredzes secināju, ka pārsvarā aizvainojumi rodās no pašu uztveres ( un tā brīža ). Ja mēs mazāk steigtos un ar lielākām pauzēm uz sasāpējušajiem jautājumiem sniegtu atbildēs, -mazāk būtu pārpratumi un aizvainojumi.
Un piedot palūgšana...
Negaidi tikai no citiem. Es izsaku, ka katram pašam no sevis tam jānāk -piedošana.
njaaa tapat vien ........
Vai ne? Tas ir pienākums- lai kāds piedod.
Visu dzīvi mācamies, bet visbūtiskākā mācībstunda būs mācēt visu piedot ...
Bez vārdiem- kļūdu nav, ir tikai mācībstundas...ko mēs katrs sev no tām paturam un ko ar to darām- tā ir mūsu rītdiena