Straume nes vientuļo plostu
uz vientuļo salu
/pamaini attieksmes temperatūru/

Māsu (vecāka par mani četrus gadus) Straupē "kodēju" divas reizes - pati lūdzās, pati gribēja...Pirmo reizi uz gadu. galīgi garām! Gadu bija viss labi, pēc tam atkal...Otro reizi - uz diviem, likās, nu gan būs labi. Pēc termiņa noturējās 6 mēnešus...Dzīvojam tālu viena no otras, protams, man viņas "problēma" dzīvot netraucē, bet sirds sāp...Laikam tā "nabas saite"...Par tēvu un brāli, un eksvīriem vispār nerunāšu - lai vieglas smiltis...Kā dzīvi "nodzēra", tā arī aizgāja. Tikai es savu dzīvi nosāpēto nevaru dabūt atpakaļ un par baltu un priecīgu atcerēties, tālo bērnību ieskaitot...

Jā, Ilona, pilnīgi piekrītu, ka  - no vīra/sievas - varam pasi aiziet, ja ir tāda šaize, bet - ja alkoholoķis ir  radinieks- tuvs, tad ir krietni grūtāk realizēt  visus apsvērumus. Manā dzīvē bija 2 atkarīgie- eksvīrs, un mammuķis. Sirds sāp tāpat, bet kur nu vēl -ieaudzinātais- ka ģimenes locekļi- tā ir svēta lieta, bet- principi  tajā situācijā ir tieši tādi paši-tikai pats alkoholiķis var sevi apstādināt  vai nogremdēt. Tā nu tas ir. Manā pieredzē ir otrais variants, diemžel.
Edgar, bailes nevar ilgt mūžīgi, tām ir tendence mazināties... eksvīrs man arī baidījās , līdz kāds no paziņam pasmējās un padalījās ar pieredzi- iesuvis ampulu, bet - redz kā varot trekterēt alu arī tad. Un viss- aiziet tas kunga plosts jūriņā.. Jo cilvēkam nebija tās motivācijas- es nedzeru tādēļ, ka man to nevajag, variants--- es nedzeru tādēļ , ka baidos no kaut kā- agri vai vēlu  nenostrādās.5 gadi jūsu paziņam - tas ir labs laiks, lai organisms atrastu no alkohola ķīmiskās atkarības, bet kas cilvēkam darās galvā- vel nav zināms.

Ja ta ir tragedija.Ja pats nenaks pie prata,nekas nepalidzes.To es esu izbaudijusi uz savas adas.

Šķiries ārā,bērni jau izaudzināti,tikai,ja Tev vēl vajag gultu,tad būs jāraud spilvenā,labāku neatradīsi!  

šķirtiessties.,ja neārstējas,tikpat jau dzīves nebūs.

Ilona ,nevaru jums pilnībā piekrist.Bij man kaimiņiene,kuras jaunākais dēls ļoti dzēra.Piedzēries viņš kļuva agrsīvs.Sita māti un visus,kas bija līdzās.Sievietes viņam bija labas līdz brīdim,kamēr dzemdēja.Bērni traucēja būt vienīgajam aplidojamajam,un viņš bez žēlastības sāka klapēt savas piedzīvotājas.Tās mainījās,jo nespēja tādu dzīvi izturēt.Beigās tādu dzīvi neizturēja arī māte.Pagasts piešķīra dzīvoklīti.Kaimiņiene bija spiesta atstāt savas dzimtās mājas.Pēdējais viņas izteikums bija-kad cūka jau uz iesma,par sivēniem vairs nedomā.

No pieredzes ar vīru varu teikt, kamēr alkaholiķis pats  nevēlēsies tikt ārā no šī purva, kurš velk arvien dziļāk un dziļāk...visi apkārtējie, var izstiepties vai sarauties, kaut iet kārties, nekas nemainīsies un nelīdzēs, līdz brīdim, kad dzērājs GALVENAIS  PATS GRIBĒS  tik brīvs no šī posta...un nevajadzēja  nekādu ārstēšanu...

Viss ir pareizi tik tālu, kad runa iet par vīru vai sievu. Var novērsties un aiziet. Un nelikties ne zinis - lai pats vai pati...viss ir viņu pašu darīšana...Jā, varu piekrist, bet, ja tas skar paša bērnu, vai māti, vai tēvu, vai brāli, vai māsu...Formula tā pati, tikai mūsu sirds tā nespēj objektīvi spriest tik pareizi - novērsties un aiziet, lai paši tiek galā. Tas nav tik viennozīmīgi vienkārši, kā šeit tiek gudri spriests. Ka tikt galā ar to muļķa sirdi, kura sāp par saviem tuvajiem? No kuriem mēs nevaram aiziet nekad...Un palīdzēt nespējam...

Edgar,nav visiem vienādas receptes.Vis pirms jau cilvēkam pašam ir jāgrib ar to tikt galā.Pat tad dažiem nepalīdz ne kodēšanās,ne ampulu iešūšana.Ja rakstura nav...tad to arī neiedosi.

Grūti ir visiem.Arī tam dzērājam jau ir morālās pohas.Saprot jau,ka labāk nebūs.Ir grūti dot kādu padomu,jo katrs ir savādāks.Jo stiprāks cilvēks,jo ilgāk nemeklē palīdzību.Cenšas tikt galā pats,bet gandrīz vienmēr-neveiksmīgi.

Sonja pateica arī manas domas !

Tas nu ir gadījums , kad slīcēja glābšana ir paša slīcēja , tobiš , dzēraja rokās ! Kamēr pats to nesapratīs , var tikai ievilkt dzelmē glābējus.

Sonja, bet ja kārtīgi nobaida...

...nav variantu...sakravā mantiņas un ej projām...ja būs cilvēks....tad atjēksies..

Fakta atzīšana ir pirmais solis , bez tā nekas nesanāks turpinājumā.
Bailes arī nostrādās līdz pirmajai reizei, kad iedzers- un uz vietas neatdos galus.Pec tam- tas nebūs bremzētājs.

...citi baidās palikt vieni...arī tas mēdz nostrādāt.....

Manam radiniekam ir bail no nāves un tas nostrādāja.

Nekas vaisdrīzāk nemainīsies arī tad,ja viņš atzīs šo faktu. Lai viņš gribētu mainities, viņa dzīve ir japadara neciešama. Tas nozīmē,ka jamainās tev pašai. Kādu laiku arī tu pati būsi spiesta paciest diezgan lielas neērtības. Tas ir ļoti grūti un diemžēl mēs parasti neizšķiramies par tik radikalu soli,tāpēc mūsu vīri netraucēti pļēguro.

...ja negribēs....tad nekas nelīdzēs...nepieciešama spēcīga motevācija...dzīvojot kopā ar tādiem...cilvēki kļūst līdzatkarīgi...