Pārkāpšu slieksnim, lai dodos pie Tevis,
Slieksnim, kas mani no pagātnes šķir.
Ar vilšanos pilnu un nodevības sāpju,
Kas neļauj vairs ticēt man itin nekam.
Lai krīt visas bruņas, pār slieksni kāpjot,
Kurās sirdi un sevi esmu ietērpis pats.
Baidoties vilties, vairs neticot nevienam,
Tā laupot sev iespēju mīlēt es pats...
Nesteidzies aiziet, vēl pagaidi mazliet,
Nav slieksnim pārkāpt tik viegli kā šķiet,
Tur pagātnes bruņas dzelžainiem pirkstiem,
Ko nomest es vēlos, kad eju pie Tevis.
Vēl tikai viens solis, vēl slieksnis mūs šķir,
Ko šodien tik ļoti vēlos pārkāpt es pats,
Lai atbrīvotu sevi no pagātnes savas
Un bruņām, kas mīlēt pašam man liedz.
/Egils Dambis/
Ключевые слова: dzeja18356
ak,Gaida,kaut tev butu taisnība...labi,gaidīšu vēl...
Jā , Raisa, Tev 100% taisnība...pierimst un nomirst...bet būtīnba viena un tā pati
laiks nedziedē...tik sāpe pierimst..
jābūt spēkam , gribai un prasmei piedot, lai pārkāptu pagātnes slieksni...tas nav viegli...bet ne neiespējami ...laiks visu pārvar un dziedē- viedi vārdi, bet patiesi līdz mielēm
gnida ...smuks dzejolis
Viss atkārtosies, lai sāktos atkal,cilvēki parasti taisa vienas un tās pašas kļūdas!
Tur jābūt kaut kam īpašam...lai tā pārkāptu pieredzes slieksni...