Kāpēc ir tādi, kas grib, lai otrs viņus mīl? Kāpēc gan man būtu obligāti jāmīl tie, kas mani sāpinājuši? Kāpēc gan man būtu jādāļā sava mīlestība jebkuram, kurš gluži vienkārši nav to pelnījis? Mīlestība ir jānopelna. Tu nevari cerēt, ka tu, bārstot savu mīlestību uz visām pusēm, saņemsi to pašu pretī no visiem citiem par brīvu, it sevišķi, ja nav par ko, vai ja tā tevis dāļātā saucamā mīlestība ir vienkārši uzspēlēta un neīsta butaforija uz tava teātra skatuves. Tā vienkārši ir, sava pagātne ir jāiemācās pieņemt, ar to sadzīvot un nepieļaut vienas un tās pašas kļūdas nākotnē, tomēr pagātni nevar izdzēst. Ja tu iestāsti sev, ka pagātnes nav un izliecies, ka tā tiešām vairs neeksistē, tad aicinu atgriezties realitātē.
Es nevienu neienīstu un ne uz vienu neturu ļaunu prātu. Vienkārši ir lietas, kuras pagātnē, vienalga senā vai ne tik senā, mani ir sāpinājušas un es tās atceros. Un lūdzu, nesāciet sprediķot, ka man vajag meklēt Dievu, lai tas mani atpestī no mana aizvainojuma dēmona, lai varu justies laimīga. Jebkuram normālam cilvēkam ir abu veidu emocijas. Citādi tiktu izjaukts pasaules līdzsvars. Man mēdz būt manas negatīvās emocijas un man tās netraucē dzīvot. Tās man palīdz augstāk novērtēt labās emocijas.Man ir ļoti daudz cilvēku, kuri man patīk, jo viņi ir lieliski cilvēki, bet es te runāju tieši par mīlestību, ne par ko citu.