... Zini, ko es gribētu iemācīties -neuzkurināt sevī dusmas -dusmas par neizdošanos, dusmas par citiem, galu galā -dusmas par sevi. Un enģelisks miers ir tas, kā man trūkst. Queen dzied Too much love will kill you. Bet, ja jau pārāk daudz mīlestības nogalina, tad -ko dara pārāk daudz naida un dusmu? Ja nu vienīgi padara nervozāku un nejūtīgāku pret prieku. Taču man gribās kā eņģelim jebkuros apstākļos sēdēt uz mākoņa malas, šūpot kājas un nolūkoties uz apakšējo zemes jezgu, nevis kā  rīnumsvecītei uzšvirkstēt pie katra mazākā sērkociņa pieskāriena. Jo zini -sakaitināt jau var nebkas -peļķes vannu izbaudoš zvirbulis, kas, neko ļaunu nedomādams, tev uzšlaksta pāris dubļainu šļakatu uz baltajām džinsām. Vai arī uz asfalta nomesta košļene, kurā tu iekāp ar savu glauno King kurpi un pēc tam ar kociņu a la Latvijas bērzs mēģini nokasīt to no zoles, vai arī kaut kāds nepareizs zvans tavā telefonā, kurā kāda sieviete iekliedzas, ka viņa iešot ar kājām, ja jau es viņu nevarot aizvest ar mašīnu. Pat nepagūstu paskaidrot, ka vispār jau neesmu solijis viņu kaut kur aizvest. Bet bāc! bāc!, esmu saņēmis svešas sievietes negatīvās emocijas savā ausī pusminūtes laikā. Nezinu, kā izskatās aizkaitināts eņģelis? -Varbūt viņam norauti spārni, vai varbūt kāda izsprāgusi asara, varbūt vnk klusē. Bet dusmīgs eņģelis savā ziņā varētu būt skaists. Taču dusmas slikti piestāv sievietēm ar garu degunu. Jo dusmu brīdī deguns izstiepjas divreiz garāks...
Tāpēc brīdī, kad jebkādu iemeslu dēļ arī tu grasies pārvērsties raganā, ieteiktu tev iztēlē uzzīmēt konkrētu tēlu -drusku šaušalīgu vecenīti izpūrušiem matiem, kas enerģiski sagrābj savu slotaskātu un, atstājot aiz sevis putekļu grīsti,  uzšaujas gaisā...
Nu, nepazaudē to eņģeli sevī -pat ja sirdī esi ragana!
... ;))