Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā mani atkal projām aizmazgās.
Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi atkal garām ies:
Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.
Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.
Ключевые слова: dzeja18356, attiecības38711, cilvēks416, mirkļi0
Paldies, Frēzij, par skaisto dziesmu...
Tas Imants Ziedonis...uzrunāja mani šis dzejolis!
Alise, vai Tavs dzejolītis
..... sadurtie ērķšķi var radīt smeldzi visu atlikušo mūžu .....
jā- tā reizēm jūtamies- tikai garāmejot- nebija nekas bet bija viss!
Vis,pateikts.Bez komentariem.
nee!