Visa darbība notiek vakara pusē, pārpildītā tramvajā...
Kā tas bieži notiek, konduktore piesējas pie mazas meitenes, kurai rokās bija vijoles futlāris... Viņa nekādīgi nespēja samierināties, ka tas aizņem dārgos kvadrātcentimetrus viņas vagonā un lika maksāt kā par papildus bagāžu! Rezultāts: bērns novests līdz asarām, mēģinot iestāstīt, ka viņa ar lielāko prieku maksātu, taču naudiņas viņai nav, jo tā iztērēta pusdienām...
Visu šo ainu novēro kāds jauns (jāpiebilst-krēslā sēdošs) vīrietis, līdz arī viņa nervi neiztur un viņš ņemas aizstāvēt meitenīti... Viņš uzbrūkošā tonī skaidro konduktorei, ka vijoles futlāri, ko meitene tur rokās, jau nekādīgi nevar uzskatīt par palildus bagāžu un ka pretējā gadījumā viņam būtu jāmaksā par olu paciņu, ko viņš tur savā klēpī. Uz šiem argumentiem konduktorei nav ko atbildēt un viņa ātri vien nozūd tramvaja priekšgalā.
Tramvajs turpina ceļu, piestāj pieturā, kurā vīrietis - aizstāvis arī izkāpj...taču stāsts šeit nebeidzas..tajā pašā pieturā iekāpj cits jauns vīrietis un apsēžas vīrieša-aizstāvja vietā...tad arī seko kulminācija!
Acīmredzot, konduktore bija gaužam aizvainota par iepriekšējā vīrieša izteikumiem, tāpēc, neko nenojausdama par fikso vīru maiņu, kareivīgā solī devās zināmā virzienā un izšāva vienkārši ģeniālu teikumu:" Ja es gribēšu, tad Jūs maksāsiet arī par savām olām!"
Jāsaka, ka uz brīdi iestājās klusuma brīdis...līdz beidzot no pavisam neinformētā jaunā vīrieša mutes izšāvās vēl ģeniālāka atbilde: "Kad manas OLAS būs bagāžas lielumā, tad arī es par tām maksāšu!"...klusuma brīdis izšķīda..