Ikdienā šad tad un diezgan bieži ir gadījies dzirdēt šo brīdinošo frāzi. Vai
       patiešām mēs kāpjam cits citam uz galvas ?   Varbūt kaut ko pārprotam,  
       pārspīlējam, neizrunājam līdz galam ?  
         Ir gadījies redzēt tik sakāpinātu attieksmi, ka tikko attiecības novirzās no
       tradicionālās gultnes, ja kads grib saņemt palīdzību tādā vai citādā veidā par              
       ko vēl līdz galam nav vienojušies, tā atskan pazīstamā frāze...  Dažbrīd liekas -    
       viens otrs pat ziemas salā bez cepures staigā tikai tapēc, ka pastāv pamatotas
       aizdomas - VIŅA KĀPJ  UZ  GALVAS (nu kā gan citādi viņa tur augšā būtu tikusi).
         Gribētos redzēt arī citu viedokļus. Kurā situācijā Jūs lietotu šo frāzi ?