Nav zeltītā ābola -
apēda nakts,
no vītušo pieneņu gaidām
tā nopina senu domu
ar milzīgu dzīves lomu
kā ceļojuma somu
kur iebērtas konfektes iekšā
ko kādam uzdāvināt…
to šokolādes garša
ar riekstiem papildināta,
bet gribas tik kapučīno
ar baltajām piena putām
no kafejnīcas stiklotiem galdiem
minimālisma stilā…
šis sajūtu ritms kā mūzika fonā
par priecīgu laimes rītu
kā sajūtu neizsacītu…
un straumēm līst melodijas
pa lielo, atvērto logu
uz zvaigznēm un iedomu pili
kur tālumā kaiju bari…
Ir tikai mēness kā apaļš ābols
un pāri pasaulei - nakts...