Meita: Tēti, kas ir padauza?
Tētis: Ak, Dievs! Kur tu dzirdēji šo vārdu?...
M.: Bērnudārzā. Jānīts teica, ka es esmu padauza. Jo es vinjam vairāk nedodu. Bet dodu Pēterītim.
T.: KO?!
M.: Mīksto lācīti. Nedodu spēlēties ar mīksto lācīti.
T.: Ak, Kungs! Muļķis tas tavs Jānīts. Bet padauza, tā ir slikta sieviete, lūk kas tā tāda ir!
M.: Slikta? Kāpēc?
T.: Tāpēc ka tā ir pārdodama.
M.: Tātad Māras tante arī ir padauza? Viņa taču pārdod veikalā. Tātad pārdodama.
T.: Nē, Māras tante nav pārdodama, jo viņa nepārdod sevi, bet gan suvenīrus. Padauza parasti pārdod sevi.
M.: Kā tas ir – sevi?
T.: Ļoti vienkārši. Tas kas vēlas, var viņu nopirkt uz kādu laiku.
M.: Priekškam?
T.: Lai gulētu.
M.: Gulētu?
T.: Jā, vienā gultā.
M.: Tātad padauza ir mūsu mamma?
T.: Tu esi nojūgusies!
M.: Bet viņa taču ar tevi guļ par naudu.
T.: Par kādu naudu?!
M.: Nu par tavu algu.
T.: Vai tad tā ir nauda!... Nē, viņa ar mani guļ mīlestības dēļ. Es ceru...
M.: Tāpat kā ar Pētera onkuli?
T.: Ko? Ar kādu vēl Pētera onkuli?
M.: No otrās kāpņu telpas. Nu, kad tu biji komandējumā, pie mums nakšņoja Pētera onkulis. Ar mammu vienā gultiņā.
T.: Pēters? Gultiņā? Nu es viņai rādīšu! Padauza!!! (aizskrien prom)
M.: Dīvaini, kā gan mamma var būt padauza, ja viņa ar Pētera onkuli ne par naudu, bet gan mīlestības dēļ guļ?...
Sen esmu teikusi,ka bērni stāsta patiesību,jo viņi ,seviški mazie,vēl nav paspējuši iemācīties melot.
anuki jau iz dzives ari rodas.
Aha, nevajag mīļākos aicināt laulības gultā.
Ja,ja,nu,nu,..................
bērns neko sliktu negribēdams, ai, ai:)
Par ,,bārdainu,, aņuku stāstīšanu Bībeles personāži nogalināja ..