debesīs zvaigznes
ar spožumu neizgaistošu
vēstī par laiku
kas klusiņām jāizdzīvo mums
gaidot to mirkli
satraucošu un neparastu
Ziemsvētku noskaņās
iešūpo katru no mums
nezūd tā jūsma
kas bērnībā kavējās gadiem
katram tās atmiņas mīļas
un silda vēl šo baltu dien
dodot pa cerības staram
un ļaušanās augstākai varai
ticot labajam cilvēkos blakām
mīlot no sirds ik vienu
kas pretī mums nāk... ( (Sandija...)

Šodien iedegsim otro svecīti Adventes vainagā, uzvārīsim smaržīgu liepziedu tēju, saldināsim ar medu, kas aiznesīs mūs vasaras noskaņās, bet domas dosies pretī garākajai naktij, kas sevī slēpj tik daudz neparasta, satraucošo, pat mistiska...atcerēsimies savas bērnības Ziemassvētkus, savus vecākus un vecvecākus un to noskaņu, jo Ziemassvētki toreiz bija kā aizliegtais auglis, kurus svinēja klusiņām un ļoti mīļi...tās sajūtas nav zudušas vēl šodien, kaut tajos tālajos Ziemassvētkos, galvenais nebija dāvanas, svarīgākais bija svecītes deja egles zarā un klusa svētku sajūtas baudīšana...mēģināsim atgriezt to sajūtu mūsu bērniem un mazbērniem un neaizstāsim to ar dāvanu kalniem, interese par kurām zudīs jau pēc neilga laika...Mīļu, apcerīgu un klusu otro Adventi mums visiem   ...