Uz zemes mums abiem bij ļoti skaisti.
Zaļa, ziedoša zeme un zili vēji.
Es teicu: - Tu tikai man neizgaisti, -
Bet tu iebridi jūrā un aizpeldēji.

Viļņiem zilas bij acis un baltas krēpes.
Tu jokojies, priecājies un smēji,
Bet tad pēkšņi - atstāji kāpmalā drēbes,
Iebridi jūrā un aizpeldēji.

Man jau bij tādas bailes un aizdomas māca,
Kad tu tā kā kaija gar liedagu skrēji,
Jo viļņi nāca, nāca un nāca;
Un tu iebridi jūrā un aizpeldēji.

Es liedagā stāvu. Te mēs gājām.
Savus matus ar maniem mezglā tu sēji.
Mēs norunājām, ka iesim uz mājām,
Bet tu iebridi jūrā un aizpeldēji.

Uz zemes, kā vienmēr, ir ļoti skaisti.
Zaļa, ziedoša zeme un zili vēji.
Uz zemes ir skaisti un nav vairs skaisti,
Jo tu iebridi jūrā un aizpeldēji.
                                  /I.Ziedonis/

.........................................................
   Es nedzenāju nostaļģiju- tā nav!!! Viens no maniem vismīļākajiem dzejoļiem- šodien uztrāpījās- no jauna. Vajadzēja tieši šodien?? Nevajadzēja??.. nezinu!!.. tāpat vienmēr- kāds aizpeldēs, kāds- būs lemts- atpeldēs.. tāpat kādreiz- sāpēs.. tāpat- atkal būsi prieka skarta, kādreiz.. nu tā.. Uz Zemes šīs- tāpat- ir ļoti skaisti! Būt. Ar būšanām un nebūšanām visādām- BŪT!