Tu manās acīs ieskaties un zini,
ka viss kas pateikts sirdī vietu rod,
lai kādreiz ataustu tas atmiņā un prātā
kas neaizmirst nekad neko kas ir
Tev atkal pateikšos,ka gadījies man ceļā,
kā vējš,kas sasolīji pārāk daudz,
lai saprastu to dzīves ziņu maigo,
ka nekrīt tas,kas nedara neko
Bet ja vēl tagad tevi aicinātu tuvāk
un tavās acīs kaisles liesmas degtu,
tu tomēr teiktu, piedod man,kā senāk
un sietu savu sirdi citur kur
Aizvien aiz rudens lapām koši sārtām,
vēl cenšos saskatīt to maigo mīlas liesmu,
kas apskāviena siltā satin mani,
jo sirds vairs negrib skumju lietū būt(R.Cvetkova)