kazas

Režisors ir, scenārijs ir, un aktieris arī ir! 3 vienā..     Lai dzīvo TEĀTRIS!  

Esmu iemesta kaut kur dziļā dirsā. Likās, ka būs trakāk, bet pārmaiņas liek atskatīties uz visu, kas bijis, no malas. Ir tas slavenais teiciens, viss, kas notiek, notiek uz labu. Nu redzēsim, kas labs notiks ar mani, kā veidosies mans tālākais ceļš.
Bet laikam jau pats esi savas laimes kalējs, kaut gan es ticu arī nejaušībām, likumsakarībām. Jāvadās pēc jūtām, jārunā ar sevi - ko es gribu, kas man sagāda prieku.
Varbūt beidzot ir pienācis laiks atrast savu hobiju?
Izmēģinat visu- tenisu, spēlēt klavieres, dejot deju studijā, cept bulciņas - ja nu man ir ķēriens uz kādu no šim nodarbēm?
tāds apcerējums vien ir sanācis.
Es esmu droša tikai par to, ka esmu palikusi pieaugušāka un tas mani padara traku.
Gribētos vēl nedaudz noraut ručku un pamosties no varenas balles tikai pēc nedēļas, to es tagad varu atļauties.
Aleluja.

Mani aizkustina dziesma.

Es jūtos tukša. Nez vai Alise Brīnumzemē mani izvilks ārā?

Vissvarīgākais šobrīd ir mana ģimene ar ko kopā ir jābūt šajos svētkos. Balles ar draugiem un jaunas iepazīšanās izpaliek.

Es gribu būt tajā barā un riņķot kopā un sajust burzmas spēku, bet ziemassvētku koraļļi tevi aiztur un ved pie miera.

Es gribu būt labais rūķis un pacensties tomēr iesaiņot dāvanas, kaut arī nelielas, bet tomēr. Redzēt prieku citiem acīs, ka esi centies un domājis labas domas saiņojot kārtējo tipogrāfijā nodrukāto kalendāru. Sirsnīgs pantiņš un silts smaids atspēko visas dārgās mantas pēc kurām šobrīd jāstāv milzu rindās.

Priecīgus Svētkus!

Kas tas par murgu?
>Vēljoprojām nebeidzu sevi pārsteigt<
katru dienu vieni pārsteigumi, pamostos un brīnos.