Man patiesībā nepatīk ,ja ir kaimiņi.Ne tāpēc,ka vienmēr būtu slikti trāpījušies,nē.Vienkārši patīk,ja viņi mājo kautkur tālāk.Patīk,ka varu iziet uz sava lieveņa kaut pliks,izstaipīties.Tāda brīvība..
Tur,kur atnācu strādāt,viss likās ideāli.Kaimiņu nebija.Turpat aiz tuvākā aploka stāvēja veca būda ar zāļu jumtu,uz kuru reti atbrauca kāds vīrs gados ar mersi.
Vēlāk viņš sāka tur kautko taisīt.
Piebūvēt.
Labot.
Kaimiņam pašam uz to brīdi vēl nebija ūdens,bet pamatu liešanai vajadzēja daudz.Ņēma no manas saimniecības:izgrieza sētā caurumu,lai var staigāt.
Izretināja biezoknīti,kas nošķīra viņam skatu uz manu pusi un man skatu uz viņa māju...
Rosījās mans kaimiņš.Reti atbrauca,bet,kad atbrauca...
Nākotnei gatavojos arī es:gar savu sētu sastādīju eglītes.
Kaimiņš patiesībā bija jauks cilvēks.Žēl,ka KAIMIŅŠ.
Reizēm gan nesveicinājās un vispār uz mani nereaģēja.Likās drusku jocīgi.
Bet reiz,kad es biju netālu no mūs sadalošās sētas,viņš panāca uz manu pusi.Es pretī.
''Tu nedomā,ka es lepns'',viņš,kā manas pārdomas dzirdējis,teica:''Es vienkārši slikti redzu un dzirdu.Bet te man tomēr brilles lietot negribās''.
Nu ja:viņš no galvaspilsētas,un brīvību var izbaudīt tur pat, kur es.
Uz savu brīvību braucu katru vasaru jūnija sākumā.Arī tajā vienā ...Pirmos pārvedu savus minčus:mana labākā draudzene Bella bija apbērnojusies jau ziemas mītnē,un viņas pūkainie kamoliņi no kastes vēl nekad nebija centušies tikt laukā.Bella medīja,pa reizei ieskrēja pabarot bērnus.
Vienā rītā atbraucu un sapratu,ka Bella pazudusi:mazie ņaudēdami kārpījās pāri kastes malai.Izsalkuši.
Kad atkal apsveicinājos ar kaimiņu ,tad pastāstīju,ka mana draudzene pazudusi.
Divus rītus vēlāk atnāca kaimiņš pie manis:''man priekš tevis laikam slikta ziņa''.
Bellu bija sabraucis auto.Mincene bija palīdusi nomirt zem kaimiņa dēļu kaudzes.Aiz astes izvilku viņu laukā.''Viņa nekad neiebilda,kad es viņu arī dzīvu šitā staipīju'',kaimiņam paskaidroju.Paķēru savu draudzeni klēpī un ātri gāju mājās,jo zināju,kas būs.
kaimiņš no manis atpalika tikai pāris minūtes.Viņa acīm nebija mani tobrīd jāredz.Viņš paskatījās uz mani,nolika līdzatnesto vīna karafi uz sola,noteica''Tev noderēs'',un aizgāja.
Tas nekas,ka man bija kaimiņš.
Tas bija kaimiņš,kurš lasīja ar sirdi,ne tikai ar briļļainām acīm.
Cilvēks.
Ключевые слова: mīlestība34034, attiecības38711
Jauki, ka ir tādi kaimji!
Varbūt...
nu nez,nez...
To es Tev pačukstēwu austiņā...
...un kā tas radās,zini jau,vai ne?
Ļoti cilvēcīgs un izjust stāsts. Paldies autoram , ka padalījās arī ar mums
nu,Max... Paldies jau
Tik neierasti,sheit,labi uzrakstiits,ka no sàkuma padomàju,ka kàrtéjais copis ..
Pilnigi Tev piekriitu,13:19 uzrakstitajam .
Tā ir vieta,ko vispār cilvēkiem ir tendence pamest.Atgriežas tādi,kuri savu ir nostrādājuši,saņem labu pensiju un grib dzīvot mierā un klusumā.
labi, ka tev tikai viens kaimiņš...iedomājies, ja ap tevi uzceltu pilsētu...būtu kā atoms, ap kuru griežas tava pasaule
Labs.
priecājos,ka patika
Patiesībā es te sapazinos ar kādu cilvēku,kuram es par to kaimiņu gribēju pastāstīt.Tā,domās runājoties ar viņu,šitas sanāca
Patika Tavs stāstiņš !
Ar Auniem ir tā- viņi tusē tikmēr kamēr paši grib,bet vairāk vini ir paši pa sevi...reti kurš tiek viņiem tā pa īstam klāt ...ir man neliela pieredze ar šamiem...Auniņi ir jārespektē tad viss būs good.
norvēģiem laukos vispār grūti garām tikt tikai ar ''sveiki''
Man jau patiesībā liekas,ka auni ir riktīgi tusētāji.Tai ziņā par zīmēm nebiju iedomājies.Es domāju,ka es tāds esmu tāpēc ,ka es tāds esmu
Hmm...tomēr tās zīmes kaut ko nozīmē
Un tantukiem gribās aprunāties ...un tas ir tik mīļi
diezgan precīzi.Uz robežas ar zivi.
Svilpīt,saki,vai Tu neesi gadījumā Auna zīmē dzimis...parasti tās zīmes pārstavji cenšās norobežoties no visiem,ne?!
paldies
Stāstiņš ir stāstiņš.
varu jau iespaidu papostīt ar to,ka uz turieni jau četras vasaras nebraucu,un kaimiņam vairs nav kaimiņš es.Nezinu,kā viņam iet.Bet lāceņu laikā gribās gan pie viņa ar ''medus''podu aizbraukt,tāpat kā pie vēl vienas turienes ģimenītes-diviem večukiem.Kad jau pastaigājoties gāja garām,tad vienmēr parunājāmies
Būtiskais nav acīm saskatāms..., būtību otra - ar būtību savu mēs sajūtam ..., vai - nesajūtam .
Tev ļoti ir paveicies ar kaimiņu ..., arī viņam ar Tevi - manuprāt .