Domāju, ka ne tikai man pievērš uzmanību tie domu graudi par kuriem tajā laikā nākas domāt. Cilvēkam vispār ir raksturīgi tas, ka viņš apkārtējo pasauli uztver pēc savas pieredzes un pārdzīvotā. Būtu muļķīgi apgalvot, ka manā vecumā dzīvē nekā no tā nav bijis, nu neticēsiet tam.

Tad par to ko vēlamies – te gribas iemest akmeni sieviešu lauciņā. Uh kā sakaitināšu daiļo dzimumu. Te runa būs par to ko esmu dzirdējis, redz mums esot jāpierāda, ka viņa mums ir vajadzīga, jāpievērš uzmanība, jāaplido, jāiekaro…. Bet viņas uzskata par labo toni, neatbildēt, izlikties ka neko nevēlas, neko neteikt kaut kājas krustām un ciešas līdz pēdējam… Mums ir jāuzmin ko viņas vēlas, jānolasa domas no acīm un ja nespēj, esi losis. Nu tad jau nav īstais, ja nespēj manas domas nolasīt, un jā, vēl jāpārbauda vai būs uzticīgs, skaisti.
Bet vai neesat padomājušas ka arī mums gribas zināt ka mēs esam vajadzīgi? Un vai nebūtu vienkāršāk ja mēs zinātu ko vēlaties, jums tad vis būtu! Labi, nevajag pie sienas likt plakātu ar lieliem burtiem. Bet mājienus tad drīkst dot, bet nepārprotamus.

Bet ja vieglāk ir klusēt, ar visu samierināties izsakot kroņa frāzi – vis jau ir labi. Man to dzirdot uzmetas zosāda, da nekas nav labi un būt nevar kamēr cilvēki nesāk sarunāties un abiem saprotamā valodā.
Labāk jau ir samierināties un pateikt – vis jau ir labi….