No pirmās dienas, kad ierados jaunajās mājās, cilvēks man iedeva tādu interesantu lentīti violetā krāsā ar skanošu bumbulīti pie tās. Viņš sacīja, ka lentīte nepieciešama lai mani var vieglāk atšķirt no brāļiem un māsas, bet bumbulītis skanot parāda, kur esmu noslēpies vai pazudis. Brāļi un māsa, cilvēka stāstu nedzirdējuši, nemitīgi mani iztaujāja par savādo rotu- kam tā domāta, vai tā nav smaga, vai arī viņiem tādu iedos? Es gan nebiju līdz galam pārliecināts, bet sacīju, kā uzskatīju par pareizu:"Krāsainā lentīte nozīmē, ka man pieder tie cilvēki, es viņus vienmēr mīlēšu un viņi mīlēs mani. Arī jums tā būs, es zinu! Jums tikai jāatrod savi sirdscilvēki." Es gan atļāvos nedaudz arī palielīties- saimnieki man apsolīja, ka ar laiku manai lentītei būs arī piekariņš ar vārdiņu, ja nu es kādreiz pavisam tālu nomaldos. Tādās reizēs nevajag bīties no svešiem, bet tai pat laikā labiem cilvēkiem, tie man palīdzēs atrast mājupceļu.
Jā, skaista un grezna tā dzīvošana pie cilvēkiem- tevi pabaro, samīļo, palutina ar kādu gardu desas gabalu vai svaigu filejiņu, un pat krāsainas rotiņas dāvā! Varētu šķist, ka uz šo brīdi man ir viss, par ko vien tāds mazs kaķēns kā es varētu vēlēties!

TURPINĀJUMS SEKOS.

Zīmējums: Santagora
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva