Brinieties,debesis!Esi parsteigta zeme!
Kluse,cilvek, kam vienmer tik daudz ir ko teikt!
Laiks sirdi atvert.Laiks pielugsme pakrist.
Laiks gavilet,slavetun bedaties beigt!
Ja Dievs tevi mil no muzibas laikiem,
Vins neparstas milet Tu nebusi viens.
Zud gadi un gadsimti lidzigi tvaikiem,
Bet nemainigs milot ir muzigais Dievs.
Un sodien,kad vesti no vina tu dzirdi,
Nenovers domas,neaisledz sirdi!
Ludz vinu tur ienakt un lidzi sev nest
To milestibu, ko nevar dzest...
..ne uguns, ne udens, ne bedas, ne prieks.
Tiesam mes ludzam, mes ludzamies:
''Dievs,milestibu savu mums sniedz!
Lauj tai bagati musos izlieties,
Lai varam mes ari
Ta milet ka Tu
Cits citu un katru, ko sastapu.
Bet vairak par visu Tevi,Kungs Dievs,
Kas miledams esi mums atklajies!''
Ключевые слова: dzeja ...1
Tur augšā-vienmēr kāds ir un redz un dzird ikkatru cilvēcinu uz zemes,,, zem saules
Ja jau 2 puikas,būs tikpat saldi
tāda ir tā debesu mīlestība...dot laiku savām baktērijām...bet pēc tām-iznīdēt....kā to daram arī mēs.
...un jāaaa, šis fakts, ka Dēls kas no Marijas dzimis...debesu augstumos nolūkojas uz mums...dod mums cerību...ka arī mēs reiz tiksim, tāpat kā Viņš...nokratīts no Zemes virsas...
un ...tā tas notiksies...jo Marsam ir divi pavadoņi...un mūsu pīšļi-tiks pacelti kosmā...vienā Zārkā=kopējā... vai no tā kādiem kļuva vieglāk...jo tās būs nemirstīgās paliekas...putekļi....pēdējie..
bet bērēs-apgalvo-ka mirstīgās paliekas...
un vēl-ne Marijas Dēls...ne Ādama pīšļi viens otru-nekad neredzēs...Māte Marija būs pa vidu iestājusies...lai tie savā starpā naidu neceļ...tos sadauzīs asteroīdu josla...un Viņa viena-ienāks pie Jupitera...atmiņā -atjaunota....
Lai arī ne gluži pielūdzu viņu,tad vismaz ticu, ka kāds tur augšā noteikti mani sadzird