Neņem, lūdzu, ļaunā, Gunta, ka pieminēju Tevi. Tavs blogs, ko izlasīju tikko, parāva šo manējo- ne reizi vien esmu teikusi, ka viss jau ir kkādā ķēdē saslēgts:  domas, sajūtas, emocijas, līdzpārdzīvojums...

    Man šodien nebija tā gaišākā dzīves diena; kā jau parasti- kad liekas: beidzot viss uz labu, atkal jaunas problēmas.. Nekas. Viss, kas nav letāls, ir risināms taču! :)

    Brīvdienās man pazvanīja tās Sievietes Māte, kurai biju blakus pēdējos mēnešus, strādājot Vācijā. Haike ļoti vēloties ar mani parunāt, bet baidoties, vai sanāks!! Sarunājām pat laiku- cikos. Es nespēju TĀDU sarunu, ejot pa ielu, vai vsp, pastarpināti... Neizdevās mums parunāt- mana Haike nespēja.. Haike, kura man iemācīja literāro vācu val. vietā, kur izteikts dialekts, un daudzi vsp tā saucamo "hochdeutsch" neprot, Haike, ar kuru kopā jokojām un smējāmies daudz.. Kāpēc to stāstu tgd?? Ir slimības, kas progresē strauji; ja iesākumā pamazām atteicās ķermenis, tad tgd jau- smadzenes... Drausmīga realitāte!! Pie tam Sieviete gadiņos 40+!!! Bet- gan Viņai, gan Viņas tuvajiem- ar šo realitāti jāsadzīvo..
    Un tad es, reizi kārtējo, teicu sev: Izbeidz!!! Smaidi, priecājies, baudi!!! Novērtē ik mirkli, kas tev dots!!!
    Ko vēlējos, pateicu.
   Ja kādam tas palīdzēs, kaut mazliet, priecāšos, patiešām. :)

     /magnolijas- pēdējais Haikes darbs, kad pirksti jau vairs īsti neklausīja../