- Pirms dažām dienām iedomājos, ka esmu briesmīgi veca, nekas interesants un jauks nenotiks. Garlaicīgi. Tas vecums jānošauj.
- Tu taču esi vēl meitene. Ko tad lai es saku?
- Jā, jā esmu meitene. Vakar dažus vārdus rakstot pāmiju par Dievu, joprojām uzskatu, ka Dievs ir baigi interesants - viņš vienādi mīlot gan labos, gan noziedzniekus.
- Tu vari uzskatīt, ka tas Dievs  tevi nemīl. Tev tas ko nozīmē? Ar ko sarakstījies? Ar to veco tautfrontieti? Viņš nav slikts cilvēks. Zinu viņu tik no VEFa laikiem. Toreiz viņš būtu galīgi nodzēries. Tautas fronte viņu izvilka, esot bijis pat padomnieks kaut kam. Viņš vēl dzīvo ar sievu? Tik traks kā tēvs nebija, bet piedzīvojumu viņam daudz.
- Dzīvē neesmu viņu gadiem redzējusi. Es uz visu skatos no savas malas. Toties man ir suņi. Pirms dažām dienām pirmoreiz bijām tālu - bibkā, viņi godīgi gulēja, kamēr pļāpāju, pa vecajām trepēm betona trepēm negribēja kāpt, no električkas spalvainais baidījās.
-Toties plikais ir baigais rējējs. Vienu dienu dzirdēju, gāju gar jūsu sētu. Tava māte veco Peksi pat necieta. Kā viņai?
- Briesmīgi. Es kā jau dura piekritu viņas vēlmei samainīt vannu pret dušu, veļasmašīnu jaunu nopirku. Kā viņa iztiktu ar savu ģēniju dēliņu, nezinu. Mana Ieva gan daudz palīdz. Es viņas bēres pat nedrīkstot taisīt. Reiz, kad dēliņš bija atraucis, viņam prasīju, kā tev māte pateiks, ka ir nomirusi, viņš - atsūtīs īsziņu.
- Es savējiem esmu pateikusi, ka gribu, lai mani sadedzina. Man nevajag to liekulīgo izvadīšanu un grezno bēru mielastu, kurā visi pierijas.
-Uzskatu, ka dzīves laikā pietiekami mani ēduduši tārpi, kāpēc tārpiem jāsagādā tiem prieks grauzt mani pēc nāves? Beidzam runāt par tādām bēdīgām lietām,
-Kas tur bēdīgs? Dzīvo kā gribi, beigās tāpat ir nāve.