/foto no - www.iinuu.lv/
... viņš ienāca šaisaulē ,
klusi kad nosniga kļavas -
.................................. novembrī ...
viņš aizgāja ,
dzejas ziediem tās rotājot -
................................... novembrī ...
vīrs ar melno bereti ,
mūsu Dzimtenes mazās
lielais Dzejnieks -
Ojārs Vācietis ! Dzimšanas dienā -
.................................... lai sveikts !
Imanta Auziņa atstāstītā , paša Vācieša anekdote iz dzīves par sevi:
“Reiz Vidzemes autobusā viņam blakus sēdējusi lauku sieva un viņu pētījusi. Beidzot neiztur un saka: “Jaunais cilvēk, jūs gan izskatieties dikti līdzīgs Ojāram Vācietim!” Es no sirds atbildu: “Tiešām, daudzi man tā saka…” Tante atviegloti nopūtās: “Labi gan, mīļais, ka jūs tas neesat, nav jau ar nekāda prieka būt…”
Nav zināms, vai tā bija īstenība vai Vācieša izdomājums, bet patiesības grauds tajā slēpjas – būt par Vācieti nebija viegli...
Ключевые слова: ar siltu elpu693
Ir novembris..., Ojāra Vācieša - šaisaulē atnākšanas un aizsaulē - aiziešanas laiks ..., arī Dzejnieka godināšanas laiks , pie viņa dzejas uguntiņas siltās - kopā kad sanākt ...
Atbrauc pie manis uz rudeni,
izkāp pie apšu bekas,
sasildi rokas pīlādzī.
Atbrauc pie manis uz rudeni.
Ietīsimies tai mākonī,
kurš pa tīrumu staigā,
bijušos ievziedos kūpēdams.
Ietīsimies tai mākonī.
Degs tavas lūpas puspavērtas.
Atbrauc pie manis uz rudeni.
Ietīsimies tai mākonī.
Atbrauc pie manis uz rudeni.
/Ojārs Vācietis/
Benita..., tas ļoti tāls ir attālums..., starp balto un - balto ..., attālums - mūža garumā pat !
Kaut kur balta māja un balta sāls.
Vai, cik tāls
ir tas tālums starp balto un balto.
Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons.
Kaut kur balta zeme un maizes klaips balts.
Vai, cik salds
ir tas tālums starp balto un balto!
Zaļais fons. Melnais fons. Sārtais fons,
Kaut kur balta galva un balta galviņa.
Kāda spalviņa
ir tas tālums starp balto un balto!
Vēsture atkārtojas...atraitnis
Max...
1.Vilciņš šodien gar upmalu ies,
Vilciņš uz mēnesi skatīsies. 2x
2. Uz mēness balti jēriņi dies. 2x
Skat, pats vilciņš ir ieradies!
3. Vajag pie viņa nolaisties,
Vajag ap viņu padancoties. 2x
4. Vilciņam galva reibst, ak tu dies! 2x
Vilciņš jēros ir apmaldījies!
/Ojārs Vācietis/
Sandri ..., tas ir viņš - mūsu mazās Dzimtenes lielais Dzejnieks -
Ojārs Vācietis !
Akadēmiķis Jānis Stradiņš viņu nosaucis par „lielu dāvanu mazai tautai”, Imants Ziedonis – par „tautas sirdsapziņu”, par „piemērīšanās vertikāli”, Jānis Peters atzinis, ka viņš kā „pārjūtīgs seismogrāfs reģistrē apakšzemes grūdienus, brīdinot zemes iemītniekus jau iepriekš”. Rakstīdams savam laikam, dzejnieks rakstīja mūžībai, pravietiski skatīdamies laikā.
Šo pašu svētāko Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti,
vai draugu pulkā dali savu prieku,
vai viens pats satiecies ar pretinieku -
Tu esi Latvija!
/Ojārs Vācietis/
Visu cieņu dzejniekam !
Paldies , Lilij ...
Kaut ko klusiņām, klusiņām -
Kā krīt sniegs,
Kaut ko viegliņām, viegliņām-
Kā tālu atmiņu Tu man nodziedi,
Viss vienalga no kurienes.
Es tik tuvu Tev esmu,
Ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
Es tik tuvu Tev esmu,
Ka tālumu nemana.
Viss, kas pastāv starp mums tikai savieno -
Tāda caurspīdīga var pasaule būt,
Kad ir laimīga.
Tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
Un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
Nodziedāt pašu skumjāko,
Bet būs priecīgi!
/Ojārs Vācietis/
Tikai
Tikai āboli krīt
Rudens rasainā zālē.
Rasa zila kā tāle,
Kurp tu aizbrauksi rīt.
Tikai mākonis snauž
Tālam mežam uz kakla,
Diena izliekas akla,
Dienai drusciņ vēl skauž.
Tikai veltīgi viss.
Stājas asiņu dima,
Un tās zvaigznes, kas dzima,
Visas nolemtas dzist.
Tikai pagaidi vēl,
Ne jau tāpēc, ka baidos,
Ne jau tāpēc, ka svaidos,
Ne jau tāpēc, ka žēl.
Tikai tāpēc, ka ir
Man no tevis kas iedzimts
Un vēl reizi ir piedzimts,
Lai vēl reizi var mirt.
Tikai neteiksim „rīt”,
Kaut gan lūpas jau plešas,
Krīt kā planētas svešas,
Tikai āboli krīt.
(O. Vācietis)
Saderēja trīs rūķi –
kuram ir lielākas dusmas?
Nosēdās viens otram pretī
un dusmojās tā kā traki.
Dusmojās pirmais uz otru,
un dusmojās trešais un otru.
Un nosprieda, ka nav labi,
jo sanāk – divi uz vienu.
Tad dusmojās trešais uz pirmo
un arī otrais uz pirmo.
Un atkal nebija labi,
jo – atkal divi uz vienu.
Tad dusmojās pirmais uz otru
un tālāk otrs uz trešo,
un beigās – trešais uz pirmo.
Nu bija pavisam slikti,
jo dusmojās cits uz citu…
Tad trīs rūķi sāka smieties,
un visi trīs smējās kā traki.
/Ojārs Vācietis/
Skan Ojāra Vācieša dzejas zvans - SKAN !
Zvani.
Šodien apzvana.
Kaut ko
apzvana…
Šodien iezvana.
Kaut ko
iezvana…
Šodien aizzvana.
Kaut kur
aizzvana
daļu no manis.
Šodien es iezvanos
zvanā…
(Ojārs Vācietis)
Oii..., tas nebija domāC - tik nejauki ! vnk - draudzīgs iekniebienC !