Saka jau ka kurzemnieki lepna  un paskarba reizēm tauta, nu kas ir tas ir, bet ar humora izjūtu viss kārtībā-to neatņemt.   Ja sākumā ienācēju nopēta un tur distancē, bet ar laiku atvēras un pieņem kā savējo. Bet ne par šo īsti stāsts..
Vakar feisbukā izlasīju savas novadnieces un pazīstamas žurnālistes ierakstu ..dundžiņmēlē..   smējos ilgi un nevaru nepadalīties.

BRIEŽ

„Es tev atnes narcisiņs un vien tulp. Vairāk man nav. Divs tik bij palikušs nostāk no dīķ.”

„?”

„Briež! Vesels bars. Noēduš vis, ko vien var. Dārzs pa tīro.”

„Tu man var nestāstīt! Piecs plūms, sešs ābels – kaput! Nav! Es doma, kam es te vispār ko sēj un stād, zvēriem priekš apēšan. Bariem nāk. Pupiņs, zirņ, biets, nost, kā ar nāz. Viņgad cūks, šogad vēl nav nākušs, noēd rāceņs, ka maz nelikas. Apvilk striķ, sakār lupats, šķaud virsū.”

„Kad man vēl bij suns, tad tā ka raustījās, bet kopš nav, pills dārzs un vēl logos skatās. Es tagad pasācs pats riet. Viņvakar atkal skatos - kā ta - briež tēviš – rāg kā mākoņ- stāv zem ābels. Es paver dūrs un dod vaļa: „Vau, vau, vau”, bet man jau tā dobj nesanāk, tā smalk. A viš pasper sol un apstājas, skatas, kur tas suns i. „Rād man to sun!” viš sak.
Vēlāk, ar vis ģimen klāt. Es atkal ar sav rienamo pie durvīm un rej līdz sliktai dūšai. A šie tik nogroz galvs un i nekust.”

„Mērkaķ!”

„Man tād dull dom ienāc prāta. Dzīvot tuvāk zoodārzam, nopirkt lauv mēsls. Viņiem takš jābut. Izkaisīs pa dārz.”

„Tu doma viš to saprast’? Viš jau lauv nav redzejs.”

„Nu, tas nekas. Smak jau būt. Bet gan jau saost, ka plēsīgs zvērs. Citād man jāpērk magnetofons ar suņ bals vai jāvelk elektriskais gans, bet šie jau leks pār un pats vel dabūs pa nagim.”

„A, ko viš mežā nestāv?”

„A tur ir jastrāda, a te viss gatavs. Nāk pie klāt gald.”

„Lab, es nu ies, kamēr vēl vakars nav klāt. Jāiesēj burkaņ, zvēriem priekš noēšan, dabīg.”

„Man atkal jāiet zīlīš barotns novākt. Nevar ciest, ka vasars laika speķ pa kokiem mētajas. Jau pats a kamar pa pier dabūj. Tik augst uzkārs. Nāc lejā – ciets kā dakstīš.”

***
KNAUĻ

„Kā ta knauļ šovakar tik maz?”

„Kuš, neruna! Piesauks! Viņdien bij uz brīvdabs koncert. Un tur ar ne viens nekož. Nospried, ka tas tapec, ka cilvēk tik daudz, ka šie apjuk. Tik lepn galds klāts, ka nezin uz kur pus skriet.”

„Nu, bet šogad - ta ka zvēr. Nevar ciest. Kož līdz kaulam.”

„Viņvakar zāģej malk - pižiks galva. Nevar glābties.”

„Man gandrīz šmuc sanāc. Vakarā istaba izsit knauļs, lai var mierīg gulet. Skatos, div sēž vecajam uz galv. Gribēj lāb, bet kā vilk ar dviel… vecais div dien ar man neruna.”

***

JĀŅ’

„Rudzpuķs jau ir?”

„Kā ta, pill lauk.”
„Un pujens ar jau pilnos ziedos.”

„Margrietiņs ir un jasmīn. Uz Jāņim būs asters un gladiols jāgriež.”

„Es nezin no ko mēs tos vaiņags pīs? No sīpoļlokim?”