Iegājis viņas buduārā, es sapratu, ka gaisotne ir vairāk nekā intīma. Viņas nelielajā virtuvē tika atkorķēts šampanietis un sapildīts glāzēs, kur viegli burbuļodams vēstīja par pēcpusdienas noskaņu romantikas gultnē. Lai notiek, pie sevis nospriedu es un laiski atstutējies pret palodzi vēros namamātē. Viņas sārtie vaigi, pieklusinātā balss un relaksējošā atmosfēra vedināja mani tuvoties viņai... “Apsēžamies varbūt uz dīvāna”? noteica viņa, norādīdama uz nulle kā uzklāto gultu. “Lai iet”, nevērīgi atraucu es un iekārtojos līdzās. Vēl viens malks šampanieša un mana roka paslīdēja zem viņas trikotāžas kleitas. Uzvilktās ziemas zeķubikses, radīja plānu aizsargkārtiņu, kas apgrūtināja pirkstu galiem uztvertu viņas ķermeņa signālus, par gatavību atbrīvoties no apģērba. Maigi atstumjot manu roku no savas kleitas apakšas, viņa klusītēm izdvesa- “liecies taču mierā”! Bet balss un intonācija, runāja kaut ko citu. Un par likšanos mierā, te nebija ne runas. Pirkstiem paslīdot zem cieši pieguļošajām zeķubiksēm, tie veikli iespruka biksītēs. Karstā āda, bija pirmais, ko sajutu. Turpinot pirkstiem slīdēt dziļāk bikšelēs, uztvēru tik pazīstamo valgumu. Rokas sāka drudžaini skraidīt pa bikšelēm un karsta saraustīta elpa bija tas, ko es šājā brīža skurbumā sajutu uz sava kakla, kā signālu startam. Netaceros kā, bet biezās trikotāžas zeķubikses, kas savijušās kamolā, kopā ar biksītēm, mētājās istabas vidū... Es biju viņā. Acis aizvērusi, ar atgāztu galvu, viņa atradās citā pasaulē. Pasaulē, kurā ar katru grūdienu stūmu viņu arvien dziļāk un dziļāk. “Es beigšu tevī”, izdvesu, kā atbildi sadzirdot klusinātu- “labi”… Novēlies nost, es tvēru pēc elpas. Ievilcis krūtīs krietnu malku gaisa, ieklausījos viņā… Viņas elpa bija sekla, ķermenis atslābis, plakstiņi aizvērti liekot domāt, ka viņa ir aizmigusi, bet zem plakstiņiem varēja redzēt kā kustās tās acis. Likās, ka viņa vēlriez izdzīvo to, kas beidzās vien pirms nepilnas minūtes. Atvērusi acis, viņa uzsmaidīja. Iezvanījās telefons, aši piecēlusies un pacēlusi no grīdās nosviesto apēģerba kaudzīti, viņa paņēma telefonu. “Zvana mamma”! “Jā mammu, kā iet”? Ar siltu skatienu vērdamās manī, viņa aizgāja uz otru istabu. Es vēros sekcijā, no kuras iesprostota stikla pilī, pretim man raudzījās zelta zivtiņa. Mēmais liecinieks visam, kas nulle kā notika. Saģērbies, es devos uz izeju, ciešs apskāviens un biju jau uz kāpnēm. “Drīz jāpārnāk manam dēlam”! “Uz reidz un attā”. “Līdz vēlākam”, atteicu es un devos lejā pa kāpnēm.