VAI GRIBAM UN PROTAM SEVI AIZSTĀVĒT ???
    Kopš PSRS okupācijas laikiem mūsu tautas lielākajā daļā bija nostiprinājies šāds uzskats – ja kāda atbildīga institūcija par kaut ko kādam ir uzlikusi sodu, tad tur jau nekas vairs nav darāms, ir vien jāsamierinās un jāmaksā. Daudzi tā domā arī šobrīd, arī tad, ja sodīti tiek, viņuprāt, nepelnīti. Labākajā gadījumā šāds cilvēciņš tad sazinās ar pārraidi Bez Tabu, 4.studija vai Degpunktā, un ja viņš nav šo raidījumu sižetu veidotāju melnajā sarakstā, tad dažreiz par viņa problēmu arī tiek uztaisīts sižets, bet tas viņa liktenī lielākoties neko būtisku nemaina. Kā jau parasti sižetos skaidro tā saucamie eksperti – ja ar soda uzlicēju nav iespējams vienoties, tad sods ir jāapstrīd tiesā, bet, lūk, tieši to mūsu tautieši ne par ko nevēlas darīt. Parasti seko atrunas – ko tad es, es jau neko nevaru un nemāku, man arī laika nav…ja kāds cits manā vietā to izdarītu… Ar katru gadu arvien mazāk paliek to cilvēku, kas daļu apzinīga mūža pavadījuši t.s. padomju laikos, taču cerība, ka mūsu problēmas atrisinās kāda mistiska arodbiedrība vai partijas komiteja  (starp citu, arī vecajos laikos šīs iestādes nebūt nepalīdzēja visos gadījumos un visiem) joprojām paliek.  Un, kad nu tādas instances neatrodas, tad cietušais atmet ar roku un saka: “Eh, maksās vien nost, kas būs, tas būs!”.
    PSRS laikos un arī pirmajos “4.maija republikas gados” administratīvos sodus pārsūdzēt vispār nebija iespējams, tai skaitā, pat uzliktos arestus līdz 15 diennaktīm. Vēlāk mūsu varturiem nācās atzīt, ka šāda kārtība nav eiropeiska, un tika dota iespēja apstrīdēt šos sodus sākumā Administratīvajā, vēlāk arī parastajā tiesā. Soli pa solim, maz pa mazām cilvēki sāka mācīties to darīt, sodu apstrīdējumu kļuva arvien vairāk, un 4.maija varturi sāka domāt, kā to nobremzēt, jo sodu izskatīšana augstākajās instancēs valstij “sita pa kabatu”, respektīvi, arī tajos gadījumos, kad sodu tomēr izdevās no konkrētā cilvēka vai iestādes piedzīt, tā iegūšanai iztērētie līdzekļi nereti pārsniedza to summu, kas gala rezultātā valsts budžetā tika iemaksāta. Ar to kaut kas bija jādara, tāpēc sākumā tika atņemta iespēja par administratīvajiem sodiem iesniegt Kasācijas sūdzību, bet vēlāk izveidotas speciālas t.s. “Rīcības sēdes”, kas jau apelācijas instancē nonākušās lietas rūpīgi “sijāja” – vai tāds gadījums jau iepriekš nav izskatīts, vai vispār šai lietai ir būtiska nozīme judikatūrā… utt., utjp., visi šie argumenti varēja tikt atzīti par gana pamatotiem, lai lietu pēc būtības vispār neizskatītu, atstājot spēkā 1.instances pieņemto spriedumu. Un varturi ciniski priecājās – re, tiesnešiem darba kļuvis mazāk, lietas ātrāk virzās uz priekšu… Pēc analoģijas varētu izteikt sajūsmu par to, ka ārsts dienā pieņem 3 reizes vairāk slimnieku, ja mazāk ar katru runā un nesūta nevienu pacientu ne uz kādiem izmeklējumiem. Šīs izmaiņas likumdošanā tika veiktas 2009.gada “finanšu krīzes” laikā un ir spēkā joprojām, “kovida laiks” bija varnešiem papildus arguments to saglabāšanas lietderībai.
    Tomēr tik un tā pietiekami daudzi ļautiņi bija gatavi viņiem uzliktos sodus apstrīdēt.  Un tad mūsu gudrajām galvām ienāca prātā līdztekus pātagai piedāvāt arī burkānu, proti, ja sodītā persona uzlikto sodu labprātīgi nomaksās divu nedēļu laikā, tad to varētu samazināt uz pusi. Tā teikt: “Tu tak saproti, vecīt, ka neko nepanāksi, spirinoties pretī, labāk maksā uzreiz un nedirsies, pašam tas būs izdevīgāk!”. Un diemžēl šī kārtība daudzos gadījumos sākusi “nostrādāt”. Vēl jo vairāk – prakse noslēgt vienošanos arvien biežāk tiek piemērota arī krimināllietās. Vēlāk tad sodu saņēmušie nereti sūkstas, ka sodīti vispār nepamatoti vai nepelnīti bargi, bet uzreiz seko atruna – prokurors man teica, lai es labāk piekrītot, citādi tiesa piespriedīs vēl bargāku sodu, es nobijos un nolēmu labāk nepretoties. Tādiem ļaudīm gribētos teikt: “Ja nolēmi nepretoties, tad tagad arī klusē! Veca paruna saka, ka pēc kautiņa vairs nav jēgas dūres pa gaisu kratīt!”.
    Pats pirmo reizi ar šādu piedāvājumu saskāros 2005.gadā, kad toreiz Daugavpils čekas inspektors Edmunds Buls, smīnot pasniegdams man pavēsti ierasties uz pratināšanu Rīgā pie viņa kolēģa Alda Višņevska, mierinot teica: “Tu, vecīt, nepārdzīvo, nekāds cietums tev jebkurā gadījumā nedraud, tu galvenais nerunā pretī un piekrīti visam, ko tev saka, tad varēs tikt cauri ar vienošanos par simbolisku sodu”. “Labi jau labi”, es par atbildi noteicu, pie sevis nodomādams, ka nekādā gadījumā neatzīšu savu vainu, ja man mēģinās piešūt kādu pārkāpumu, kura faktiski nemaz nav bijis. Kā beidzās mana vizīte, esmu jau aprakstījis pirms 18 gadiem, internetā šis materiāls ir atrodams, varu tikai piebilst, ka jaunajam censonim, kas tikko bija ierosinājis lietu pret “DDD” žurnālistēm L.Muzikanti un I.Liepu, nācās atzīt, ka A.Gedroics gan viņam “nav pa zobam”, toties otrs tai pašā lietā iejauktais čalītis, viens no Viktora Birzes dibinātās partijas “NSS” biedriem, tiesneses dēls Kārlis Dumbris sekoja tam padomam, ko man bija devis E.Buls – atzina savu vainu un samaksāja dažus simtus latu lielu naudas sodu, izvairoties no lietas izskatīšanas tiesā, spilgti parādot sevi kā mazdūšīgu, nekompetentu gļēvuli! (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/5942.html).
    Vēl pēc dažiem gadiem man pie dzīvokļa durvīm piezvanīja trīs municipālie menti, pieprasot novākt manu automašīnu, kas it kā stāvot uz zaļās zonas. Es atbildēju, ka mašīna ne uz kādas zaļās zonas nestāv, un aizvākt es to netaisos, neskatoties uz formās tērpto mužiku teju asarainajiem lūgumiem. Gala rezultātā man tika sastādīts protokols ar aicinājumu ierasties pilsētas Administratīvajā komisijā. Sākās gara epopeja, kura ari ir aprakstīta manā personīgajā blogā, tiem, kam tas sīkāk interesē, ir iespēja ar to iepazīties, apskatot manus 2009.-2010. gada ierakstus, piebildīšu tikai, ka man sākotnēji uzliktais 25 latu naudas sods tika beigās samazināts līdz 5 latiem, arī tos es, protams, nesamaksāju, un pašvaldības pārstāvji pat necentās no manis tos piedzīt. Kā jau parasti, neiztika bez negodīgas rīcības no tiesnešu puses, pat sēdes protokola viltošanas, kurā toreizējā ģenerālprokuratūra nekā noziedzīga nevēlējās saskatīt. Kā pozitīvs fakts gan jāatzīmē liels interesentu pulks, kas bija ieradies uz manas lietas izskatīšanu apelācijas instancē Administratīvajā tiesā Rīgā!
    Pēc 10 gadiem atkal man piesējās D-pils municpoliči, jo kāda jukusi vecene bija piezvanījusi, ka mana un vēl kāda mašīna stāvot uz “gājēju ietves” (arī par to ir gana sīki rakstīts manā blogā). Šoreiz man automātiski iešķieba 40 eirikus, netērējot laiku manis meklēšanai. Sodu, protams, pārsūdzēju sākumā municipāļu vadonim G.Kaminskim, kurs to, dabiski, negrozīja, vēlāk vērsos arī tiesā. Pirmā instance sodu atstāja negrozītu, otrajai “rīcības sēde” nemaz neļāva to izskatīt pēc būtības. Vienīgais prieks, ka draņki G.Kaminski velns drīz aizsauca pie sevis, liekot viņam nobeigties no kovida. Pats par sevi saprotams, ka atteicos maksāt šo nepamatoti uzlikto sodu. Sakarā ar to CSDD 2021.gadā man negribēja ļaut veikt uzrādāmajai mašīnai tehnisko apskati, ultimatīvi pieprasot tās rēķinā iekļaut soda naudas apmaksu. Man nācās to apmaksāt, bet CSDD darbinieces rīcību es apstrīdēju Administratīvajā rajona tiesā un apgabaltiesā. (Atkal varu aicināt iepazīties ar lietas apstākļu sīku aprakstu manā blogā.) Mūsu “loģiskie” likumi prāvas zaudēšanas gadījumā paredz piedzīt tiesas nodevu arī tad, ja iesniedzējs iepriekš bijis no tās atbrīvots. Tā kā tiesas kārtējo reizi nosprieda, ka činavniekam ir taisnība jau tāpēc vien, ka viņš ir činavnieks, Administratīvā apgabaltiesa mēģināja no manis piedzīt 90 eiriku (kopskaitā par lietas izskatīšanu 1. un 2.instances tiesā), ko es, protams, atteicos maksāt un pasūtīju prasītājus pie krievu kuģa, savukārt, ierakstīto vēstuli no tiesu izpildītājas pavēlēju nosūtīt atpakaļ tās izsūtītājam, nepieņemot to un neiepazīstoties ar tās saturu. To es droši varu darīt, jo mani bankas konti ir praktiski tukši, kā arī nekāds kustams un nekustams īpašums man nepieder. Atceros, savulaik bijusī LNF priekšsēža vietniece Līga Krieviņa, kad abas kopā ar Līgu Muzikanti pēc spraigas cīņas gala rezultātā tomēr zaudēja K.Streipam t.s. kazu lietā, briesmīgi apvainojās, kad es viņai ieteicu nemaksāt pidaram tiesas piespriestos 50 latus, bet ļaut, lai tos no viņas piedzen tiesu izpildītājs, kas varbūt to nemaz arī nespētu izdarīt…
    Tagad dažs labs lasītājs man varbūt pajautās: “Nu un kā, Aivar, vai nenožēlo, ka tiesājies, neuzvarēji taču, vai bija vērts?”. Es atbildu skaidri un nepārprotami: “Nē, nekādā ziņā nenožēloju, bija, ir un būs vērts tiesāties, aizstāvot savu cieņu, godu un savas likumīgās tiesības uz Taisnīgumu savā zemē!  Ne mana vaina ir tā, ka tiesas ir neobjektīvas, negodīgas un, ļoti iespējams, pērkamas! Kauns nav zaudēt, kauns ir necīnīties, pacelt rokas gaisā katrreiz, kad kāds tev uzkliedz “Padodies!”. Jau tas fakts vien, ka šāda prāva notika, ka netaisnība, kas pret mani bija vērsta, ieguva publisku skanējumu, atsvēra tās fiziskās un garīgās pūles, ko prasīja piedalīšanās prāvā! Es nekad pats sev nepiedotu, ja būtu bez cīņas pakļāvies mentu nekaunībai un patvaļai. Arī pēc cīņās es nedomāju to darīt, cik vien ilgi tas būs iespējams, nemaksāšu man nelikumīgi pietiesātās naudas summas! Lai nelietīgie varturi ar visām savām pretenzijā pret mani iet un ieskrienas!”.
    Tāpat arī citus līdzcilvēkus gribētu aicināt – nepadodieties, pārsūdziet jums uzliktos sodus līdz pat pēdējai instancei, cīnieties VIENMĒR, arī tad, ja jūs varbūt iekšēji jūtat, ka jums, iespējams, nav līdz galam taisnība, arī tad, ja jūs zināt, ka beigās visticamāk zaudēsiet, vienalga, tik un tā cīnieties! Jūs taču saprotat, ka patlaban Latvijā valda prettautisks cilvēkēdāju režīms, kas nu jau vairāk kā 30 gadus sistemātiski un apzināti cenšas iznīcināt Latviešu tautu pārsvarā ar pašu tautiešu-nodevēju mēslainajām ķepām! Tiesāšanās ar šo režīmu, ko pārstāv tā izveidotās represīvās iestādes, ir viens no veidiem, kā to sistemātiski un likumīgi graut! Viens triviāls piemērs – katru dienu vairāki desmiti, bet nedēļā vairāki simti šoferu saņem sodu par ātruma pārsniegšanu. Ja tikai katrs desmitais no viņiem vērstos ar sūdzību tiesā, prasot šos sodus atcelt, tad, neatkarīgi no tā, kāds būtu šī procesa gala iznākums, šāda rīcība no viņu puses praktiski torpedētu visu tiesu sistēmu Latvijā! Un nelietīgie varturi gala rezultātā daudz vairāk zaudētu, nekā iegūtu no uzlikto soda naudu iekasēšanas! Ja tikai mēs nebūtu slinki, ja nebūtu neuzņēmīgi un gļēvi! Daudzas reizes jau esmu piedāvājis tautiešiem savu juridisko palīdzību (politiski vajātiem – pilnīgi par velti) šādās reizēs, arī izmantojot laikrakstu “DDD”.  Atsaucība ir bijusi minimāla, tikpat kā vispār nekāda. Ļaudis labākā gadījumā vēršas pie Ineses Supes no LTV vai Egona Reitera no TV3, kuri paši ir nekompetenti juridiskās lietās un pat nespēj atšķirt jēdzienus “parādu piedzinējs” un “tiesu izpildītājs”, par nopietnākām lietām vispār nemaz nerunājot… Katrs, protams, pats ir sava dzīves ceļa noteicējs, bet tad nevajag tizli gausties, palienot zem segas, ka nav valsti taisnības. Taisnība pati no sevis nerodas, ļaudis to izcīna!
    Nobeigumā gribētu aicināt visus, kam vien tas ir iespējams, ierasties 2023.gada 4.septembrī plkst. 11.00 Latgales rajona tiesā Krāslavā, kur atklātā tiesas sēdē tiks izskatīta mana t.s. “administratīvā pārkāpuma” lieta. Manā blogā ir aprakstīts, cik nekrietni un necilvēcīgi ar mani un manu māti – 2.grupas invalīdi - šā gada 7.aprīlī (starp citu, Lielajā Piektdienā) apgājās sākumā pašvaldības, bet vēlāk valsts menti, būtībā pilnīgi bez iemesla piesienoties, pusotru stundu marinējot un beigās ne par ko uzliekot 100 eiriku lielu naudas sodu. (skat. http://klab.lv/users/aivars_666/137106.html ; http://klab.lv/users/aivars_666/137246.html). Šo netaisno un pretlikumīgo lēmumu es esmu apstrīdējis, kā jau parasti mēdzu to darīt tādās reizēs. Būtu ļoti priecīgs, ja uz tiesas prāvu ierastos prāvs pulks manu atbalstītāju, vēlams, ņemot līdzi plakātus un Valsts karogus; labi būtu, ja varētu notikt arī videofilmēšana. Jo vairāk būs manu atbalstītāju, jo lielāka cerība uz man labvēlīgu tiesas iznākumu. Turklāt, vēlētos kārtējo reizi arī nodemonstrēt piemēru, kā var un vajag cīnīties par savām tiesībām, ja tās tiek aizskartas! Domāju, ka man nevar pārmest, ka tikai regulāri gudri pamācu citus, bet pats saviem ieteikumiem nesekoju! Es ļoti ceru uz Jums, draugi, ka neatstāsiet mani vienu cīņas laukā! It īpaši, protams, uz maniem jau esošajiem un potenciālajiem atbalstītājiem Latgales novadā !!!
    Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un stiprs kopumā !!! (Rainis)
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

23.07.2023.                                Aivars Gedroics