Arī brīvdienās, kad nav ieplānots nekas, izbraucos pāris reižu vai vairāk pa apvedceļu.. Jo man - braukt - tā ir sava veida neatkarība un relax..

Jā, kad man vairs nav auto, tad sajūtos .. kā bez kājām.. Lai arī neesmu mazkustīga, bet tas, ka ir iespēja  BRAUKT! - manai ikdienai piedod daudz ko..

Zini? Tikko puisi, kurš ir ar vienu kāju manā dzīvē, laikam aizvainoju gan.. savā, auna dabā, risinot visu pati.. Jā, tas nebija forši nemaz, no manas puses.. Paga, atvaino!, lai cik gribējās parunāties tāpat, īsti ne par ko, man pašai jāsaprot, kāpēc rīkojos tā, kā rīkojos..    (man jau kopš vasaras topā vīnogu sula, turu to ledusskapī, tad - ieleju glāzē un malkoju.. man sapirktas, kad bija akcija, n-tās...)..

man ir  paldies.. bet ja vienu istabu pasilda, tad ļooti grūti iziet uz koridoru, virtuvi..
tāpēc laikam vēl pacietīšos..
sestdien, ja visu dienu pa māju, tad gan būs jādomā..

bet tā ir - ja pierodi, ka var iesēsties un braukt, tad ir "liela nelaime" - nē labāk teikšu neveiksme-, kad vairs nav iespējams tā.. ir jāpārvar smadzenēs tas sāpīgais moments.

Dagij!, Tev nav sildītāja? .. Ir tāds, mazmazītiņš pūtējs,  pa lēto, ko nopirku pag.g. IKEA, ar kuru piesildīju visu klasi.. Man nopirkt to ieteica meitiņa, un tas bija vnk - super!! Mani mazie pat ierunāja paldies par to!

Dagij! Goda goda v.! - es patiešām ļāvos saskumt ļoti, patiešām! Līdz atkal vedu sevi jēgā: Pag, Ingrida, tie visi ir tikai risināmi jautājumi, nekas letāls, taču!!...

man drīz pietuvosies rudens depresija- kad dzīvoklī ir auksts, bet līdz apkurei vēl laiciņš..
šovakar salstu, rokas kā ledus..  
jā, bet u arī tas ir pārejošs

Manējā, foršā, nez aiz ko saspītējās augusta otrajā pusē.. Tas notika vienlaicīgi - saspītējās arī mans telefons.. uhhh , šķita - nupat depresions klāt, tut, kak tut...

Par ko kaut ko... nu lai..
Patīkami, ka ir jauks agrs rudens - saule silda, nolīst lietus un atkal saule spīd.. bet naktis zvaigžņotas..
Man mašīnīte ripo .. ptu ptu.. pavasarī velns zina, kāpēc paniķojās, un viss..