Noskuj kājas, un dzīvo tālāk, Dagija... katram savs krusts jānes..

     Mani radiņi visi "tut kak tut".. esam patrioti.. kaut pliki, bet tepat  
Un tomēr, ja kādreiz ik gadu tika rīkoti kaut kādi saieti - dzimšanas dienas vai Līgo - tad tagad vairs nesaskrienamies, katrs dzīvo savu steidzīgo dzīvi. Trūkst saziņa. Jaunie drīz vairs nepazīs viens otru.
     Steiga, dārdzība, negribēšana.
     Man jau šķiet, kāda jēga piespiedu kārtā pieminēt Izvešanas dienas, Lāčplēša dienu - nekas uz labo pusi nemainās. Skumji.

ja kāds tā ilgotos pēc manis.... esmu tik izmisis kā nekad vēl agrāk...

    Tikko dalījos savās pārdomās ar senu sarakstes draugu:
    Tolaik, kad strādāju Vācijā, ak Die`s, pasaulīt baltā! - kā man pietrūka, ka apkārt skan mana valoda! (kaut to gadu laikā spēju jau gana veiksmīgi komunicēt vāciski).. Bet tas, kas - pēc pusgada vai vairāk - jau šaustīja, bija tā neapmierinātība un dusmīgums cilvēkos.. Jo tur, Vācijā, kad vēl galīgi nepratu valodu, un, piemēram, pajautāju (ar zīmēm bezmaz), kā man atrast to vai šo, mani pat pavadīja līdz meklētajam, lai redzētu, ka esmu nonākusi tur, kur vajag..
    Bet, neskatoties uz visu, tik ļoti ilgojos savas mājas, savas gultiņas! savu pastaigas celiņu, sava ezera..   (par sev mīļiem cilvēkiem pat neizteikšos - kā man pietrūka viņu! ) ..