Dažreiz...bet nav jēgas - no tā labāk nepaliek. Jārīkojas. Jāņem dzīve savās rokās....

Bērni ir dzīvas būtnes.Tāpat kā pieaugušie.
Katrs ir vienā eksemplārā. Tas ir Unikāli.

Skatoties kāda zupa.
Rasoļņiks, harčo, soļanka, utt.....
Man vīrs ir iemācījies ēst biezputras. Kā?
Mannā putrai - virsū sviestu, kečupu, piparus....
Katru dienu nesanāk ēst kotletes un karbonādes......

Alkohols+ pārtika. Daudz kaloriju. Tādēļ vīriešiem ir alus vēderiņi.

Dažreiz vīrietis sievietē meklē ko tādu, kā apliecinājumu sev.....Es esmu KARALIS....

Spoku stāsti patika.
Bet...trīspadsmitais datums man vienmēr ir bijis laimīgs.....pat skolā ne reizes nebija divnieku.
Manam tēvam vārda diena bija 13. jūnijā, bet dzimšanas dienā - 13. augustā.
Vai tad viņam visas jubilejas būtu bijis jāuztver kā negatīvas?
Uzskatu - tie ir māņi.....

Smaidu arī tad, ja liekas - kaklu žņaudz ciet, bet asaras cilvēki apkārt neredz.  Arī bērēs esmu kā sastingusi (kad mamma nomira, raudāju mājās pirms un pēc bērēm). Kad aizbraucu uz kapiem, apsēžos un tur parunāju, kāda asariņa nokrīt.... Neciešu histēriskas scēnas, piem., kapos....mammas krustmeita pirms tam mājās esot kliegusi, kapos birdināja asaras, bet....aizbraukt un nolikt kaut vienu ziediņu...gadiem nevar....
Kad asaras smacē nost, turos......"uzcepu kādu dzejolīti"....pasmaidu.....

Parasti cenšos atnākt laikā. Bieži esmu agrāk, bet tad kaut kur nolienu, piem., parkā uz soliņa...utt. Braucām pie krusttēva maijā uz jubileju.....jābrauc ar diviem transporta līdzekļiem, nekad nevar zināt, kur būs aizķeršanās, rezultātā desmit minūtes nosēdējām ar vīru uz soliņa pie mājas.
Tie, kas kavē, tas viņiem ir asinīs....
Mana mamma vienmēr visur kavēja - vienalga, vai tās viesības vai teātra, kino izrāde.
Man jau no bērnības tas palicis atmiņā kā kaut kas negatīvs.

Cilvēks var būt nesavtīgs. Tikai jautājums - cik?
Kādreiz strādāju socaprupē par aprūpētāju, darīju daudz ko, kas nebija manos pienākumos - vienkārši gribēju cilvēkiem palīdzēt.
Vienu gadu dārzā bija tik daudz ķirbju, ka nebija, kur likt...katrs aprūpējamais (man to bija vairāk kā desmit) dabūja pa ķirbim. Ja bija iespējas, vedu viņiem apģērbu. Onkulim trūka maizes.....pirku no savas naudas.....utt.
Man ir radiniece, kura reiz atdāvināja džemperi, pašai par lielu, bet pēc gada prasīja atpakaļ.....
Cilvēki ir dažādi......
Mans dzīves moto: 'Ja ko uzdāvināji, atdevi - aizmirsti. Neprasi atdoto - atdot atpakaļ."

Domāju, ka kaut kur uzkrājas, ka reiz nāks atpakaļ  kā bulta.