Raksta vispirms jau sev...

Vairāk laika!

         Laima mana māmulīte,
         Es Laimītes meita biju.
         Kādu mūžu gribējos,
         Tādu pati paņēmos
                    *****
              Padziedati, bāleliņi,
              Ar savām māsiņām;
              Ir bitīte padziedāja
              Ziemassvētku vakarā      
                           ****
                Vilkam labi, vilkam labi,
                Ne tam ratu, ne ragavu;
                Saslien savas stāvas ausis,
                Iet pa silu taurēdams.  
                              ****
                   Tiku, taku, vist` ar gaili,
                   Kur mēs abi ķēpāsim?
                   Dziļa ziema, īsas kājas,
                   Nevar graudus palasīt…

P.S.Smaids rada smaidu!

"Viņa cieši satvēra manu roku un veda sev līdz...
Tā bija istaba-pilna ar Papīra Kuģīšiem.
Viņa saplēsa tos un teica:
"Mēs esam divi...Mēs visi esam divi!...........""

                                        I.Baušķenieks"Guvernante Diversante"

Viss tāpat rit savu gaitu,neatkarīgi no tā
vai met ar roku vai nemet.
Bieži taču ir tā,ka dari piespiežoties,tāpēc ka vajag
un rezultāts ir nekāds...
Un tad domā."Labāk būtu veltījis šo laiku atpūtai!"
Būtiskāk,manuprāt,ir censties saprast,kā pareizāk
rīkoties attiecīgajā mirklī,lai tā "gaita" ietu pareizā virzienā.

Enerģijas nezūdamības likums,karma vai vienalga kā to sauc...
Tāpēc piekrītu Anne Monei-Dabā viss ir līdzsvarā.
Tāpēc mana atbilde...
Gan cenšos dot,gan saņemu!
Vienlaicīgi!

Brīža,it sevišķi-skaista(vai arī-skumja,biedējoša...),jeb emocionāli piesātināta...
Var PAPILDINĀT visas dzīves laikā piedzīvoto.

At night I could hear the blood in my veins,
Black and whispering as the rain.....

"Pūk,kā raksta vārdu"Mīlestība"?""-jautāja sivēns.
Lācis mirkli padomāja un teica:
"To neraksta,to jūt!"

Par iespēju iepazīt šo pasauli!