Jau rozā brilles apputējušas stāv plauktā,
Neviens vairs bizes nerausta un sānus nedunko.
TIk rūpju rieva pamazām gulst vaigā,
Un darba nasta plecus noslogo.

Bet reizēm ļoti vēlētos es atkal
Tām rozā brillēm stiklus noslaucīt,
Pa tikko salijušām, siltām peļķēm
Ar basām kājām bezrūpīgi paskraidīt.

Bet gadi neļauj, gadi dzen uz priekšu
Un dzīves dzirnas manu mūžu maļ.
Lai kā es vēlētos, lai kā es ilgtu,
Bet sešpadsmit vais nenāks atpakaļ.