Kāds, kuram uzticās vairāk kā citiem, ir tik uzticams lai uzticētos pilnā apjomā?
Es savai "uzticības persona"neuzticos par visiem 100%. tā nu tas ir.
ir pāris puikas, kam nekas nav jāsaka. vēsi
Uzticēties var tikai sev , bet ne vienmēr...Kamēr labi, viss ir labi, ja kas, skaties no kuras puses nāks negaisa mākonis ar uzticības lietu...un sāpīgiem krusas graudiem...
diemžēl nē
kuram tas interesē ...ja nu vienīgi pašam klausīties savu stāstījumu...-emocionālām sirdi plosošām ekstāzēm
Pirmkārt - neesmu nevienu aplaimojusi ar to nastu- "esi mana uzticības persona", otrkārt- arī cilveks , kuram stāstām vairāk kā citiem - ir normāls cilvēks, kurš kaut ko var pārprast, var apvainoties, sadusmoties, pateikt- nejausi vai jauši- to, ko gribētos saglabāt tikai sev. Un ir viena zelta doma šajā sakarā- to, ko patiešām negribi, lai kāds uzzin- nestāsti nevienam, neraksti dienasgrāmatā, īsāk sakot- paturi to visu sev.
Ja jau uzticības personai kā tādai ..... saprotama lieta, ka būs uzticēšanās.
Nē..jo ir lietas ar ko es varētu sāpināt -savu uzticības personu...
..uzticēties pilnībā var tikai sev..un tad..arī ne vienmēr!
es gan ne visai sapratu tās """" pie uzticiibas persona - katrā gadiijumā man tāda IR un es jūtos bagāta ar to ka ir cilvēks kurš izpildiis manu lolotāko (reāli izpildāmo) manu vēlēšanos (sevišķi testamentveidiigo), arii manos noslēpumos ir lietas kursā par visu, man nav nožēlas ka tas cilvēks tik daudz zin par mani - tāpēc es šo cilvēku saucu par savu DRAUGU un, pasarg Dievs, ceru nevilties, jo nu jau puse dziives nodziivota ...
Protams , ka uzticos - SEV !
Par manu "uzticības personu" jau gadiem kalpo papīra klade... Un dīvaini- pat neprasās kādu apgrūtināt ar saviem stāstījumiem, kuros otrs tāpat neiedziļinātos.
Es pats sev neticu! Kur nu vēl citam?!
Tāpēc jau tā ir uzticības persona... Bet visu tāpat nestāstu.