Nē nepamanīt nevar. Un absolūtas laimes nav, tā ir garīgi slimo priekšrocība   Var justies labi, ar mieru iekšā, var justies slikti, ar dažādām šaubām, kreņķiem, piespiešanos kāda mērķa vārdā. Bet dabā jau ir tā, ka arī tad kad ir labi, cilvēks prot atrast veidu kā pašam to "jušku" piegānīt   Un bieži pat neapzināti, jo tikai tad, kad "bikses pilnas" sāc apjaust kas tajās iekritis un no kurienes

Mums varbūt liekas, ka viņam viss ir, viņš ir laimīgs, bet cilvēkam pilnai laimei tomēr kaut kā pietrūkst un to zina un jūt tikai viņš pats. Jā, ir arī tādi cilvēki, kas paši pilnīgi apzinās, ka viņi ir laimīgi, bet cilvēkos gaužās, jo nu tāds viņš ir pēc dabas.

Nu tas ir protams, jocīgi.......tad tomēr kaut kas trūkst,ja tas ir mantiskais - tad
viņš ir īsts muļķis,ja garīgais - tad dzīvē būs kaut kur pieļāvis kļūdu.

Maz un maz un vēl par maz

    Viss ir relatīvs, arī laime. Reizēm to pamanām tikai tad, kad tā ir aizgājusi (lasi - paša sabojāta).

Var nepamanit,jo vienmer mazuma piegarsa.

Pamanīt var ,vajaga tikai rūpīgi skatities.

Bet,ja darbs nepatīk ,ģimenē attiecības sašķobījušās,bērni neklausa ,tad par kādu laimi var būt runa?
Bet vispār vienmēr var atrast kam iet sliktāk,bet laimes sajūta ir pārejoša. Vienmēr gribas sasniegt ko vairāk.

Viemer jau kaut kā pietrūkst.

Ja cilvēks ir laimīgs tad drīzāk domā ,ka es taču esmu labi iekārtojies .Ja cilvēks dara darbu kas viņam nesagādā prieku tad arī viņš gaužas ,ka viņam nekā nav .

ja

Dazam trūks lidz kapa malai,citam padoms vai parsteigums,,,un jau atkal laimigs. Plašs jedziens,atri pierodot pie labumiem var degradeties lidz heroinam.