Ключевые слова: doma caur pārdomām un dzirdēto255
Vienā teikumā- divas smagas manipulācijas- viens upurējas-otrs nespēj to novērtēt. Upurēšanās nevienam , izņemot pašu cietēju - nav vajadzīga.. un ne jau bērnu laimes vārdā tas notiek, bet gan- paša vēlmes pēc svarīguma, vajadzības, nozīmības - nepieciešamības dēļ. Un ir tikai loģiski, ka šādā situācijā top pretenzijas- neviens nenovērtē lielo upuri... jo tas ir nevajadzīgs un nesaprotams tiem bērniem..
Kā, tad.... Visvairāk par visu mums patīk būt cietējiem, un lai redz kā mokāmies, cik daudz upurējam viņu labā utt., un lai novērtē, sasodīts, kādu krustu nesam! Tas bērniem svēts pienākums, jo galu galā esam taču dzīvību šiem dāvājuši, bet šie taču neredz ,vells. Ja neredz, tad, lai vismaz protās, un jūtas vainīgi par mūsu ciešanām!!!!
Berniem patik redzet màti laimigu.Nomakta màte viniem patiks mazak.Upuresanu sapratis ka obligatu..
Nezinu kā ar to upurēšanu, neesam šai pasaulē, lai kādam uzupurētos, bet savu bērnu labad, uz daudz ko ejam, ja jau tā, tad arī bērnos būs ieaudzināta cieņa un sapratne. Man par savējiem nav nācies sūdzēties, ceru, ka tā būs arī turpmāk. Bērnus vajag mīlēt nevis izdabāt.
Var būt mazliet no citas "operas", bet tomēr, piekrītu ezotēriskajiem uzskatiem,ka bērni atnāk pie mums tieši tur un tieši tad, kā tas ir paredzēts, lai kā plāno vai neplāno...
Tādējādi, kādam tur augstāk ir zināms viņu un mūsu kopīgais ceļš.
...Tu nevari upurim pateikt, lai cīnās un uzvarētājam, lai norokās ...nez vai sanāks...
Bet, ja reāli, tad-pēc savas pieredzes spriežot-visiem jādzīvo kopā:palīdzot,
kritizējot, uzslavējot, lūdzot, rājot, neslēpjot emocijas, iesaistot, daloties, tad arī bērns izaug atklāts un sirsnīgs, un nav viņam svešs nekas cilvēcīgais. Maniem 15 un 21 :)
Skumji , palasot tādus prātojumus ... Bērnu rada mīlestībai - mīlestībai , vismaz tā tam vajadzētu būt ...
Nevajag viss,tiešām skumji ka pie mims tādas lietas jārisina.
uPURĒT NEVAJAGA,BET MĪLĒT BĒRNIŅU NO SIRDS GAN DERĒTU.UN No novērtēšanu arī nevajag prasīt.Lai Jums savstarpēja saprašanās unnormālas attiecības
es domāju ka ne,ir savs laiks kad,bērnam jāpievērš uzmanība,tas ir pubertātes periodā,bet vēlāk tas ir pilnīgi lieki un nevajadzīgi.valstī jau tā ir daudz memmīšu.
Daudz morālu kropļu izaug no vecāku bezprāta mīlestības. Bērni ir jāmīl un jāmāca viņiem mīlēt.
Domāju ka nav vērts...jo bieži pieaugušie bērni savai mammai pasaka...es tak neprasīju ,lai tu visu mūzu manis dēļ ziedo tēvam...
..Jā ,ir vērts,ja tā ir nepieciešamība...bet ne kaprīze,vai ambīcija...
Nav prātīgi gaidī kaut kādus prātojumus! Ligzda ir tukša,,bet sievites cenšas. kaut ko audzināt,saīsinot savu vīru dzīvi.,ar savu pareizību
Upurēšanās- tā ir atkarība, cilvēks jūtas labi, izdabājot, aptekājot, parādot, kā viņš cita, lai arī sava bērna labā ziedojas, jo tā jūtas svarīgs un nozīmēgs.Ka mēs labi saprotam, atkarība nav nekas pozitīvs. Bērni kā putni no ligzdas japalaiž, vajadzēs padoma, atspurgs, un pareiza audzināšana, bez upuriem un ziedošanās, dos nepieciešamos rezultātus> ja bērns redzēs, ka vecāki pret citiem veciem ļaudīm labi attiecas, ciena un palīdz saviem vecākiem, neizrāda savu neapmierinātību, ka vecākiem japalīdz u.tml..
droši vien nākotnē būs citadās atiecības un citāds sabiedrības modelis....tagad jau daudzi saka ,ka otreiz ,ja būtu jādzīvo tad bērnu nebūtu......
Man kādreiz viena sieviete -daktere -pateica ......bērns nepieder nevienam - dievs to mums ir devis uz noteiktu laiku-lai mēs viņiem iemācītu dzīvot-tad viņiem ir jāaiziet savā dzīvē un tikai no bēna un vecāku savstarpējām attiecībām būs atkarīga viņu līdzdzīvošna šajā pasaulē-te neviens nevienam nau neko parādā -uzupurēšanās ir tikai paša cilvēka vēlēšanās kaut ko darīt cita labā negaidot atdevi-savādāk tas ir darījums es tev tu man-pie tam ja tev neviens to nelūdz-tad ko gaidīt pretī?Ja nau atdeves -tātad kaut ko esam izdarījuši nepareizi audzinot
katram laimes sajūtas ir citādas , tad kāpēc jāupurējas , ? katrs pats ir savas laimes kalējs