Te nu vienā putrā sabāzts sūds un piparkùka...
pazemība nāk no viediskā aspekta un pazemot kas arī it kā dvēsrlisks bet no lepnìbas un uzpùtības kas ir no nāves grēku kategorijas

Jā, esmu pazemojusies un "uz vēdera līdusi" ārstu, medmāsu un sanitāru priekšā, kad pēc ļoti smagas avārijas man ļoti dārgs cilvēks nokļuva slimnīcā...(Pateicoties šai "pazemībai" viņš nekļuva par invalīdu uz mūžu...) Situācijas mēdz būt dažādas un viennozīmīgi uz šo jautājumu grūti atbildēt.

visi pazemīgi kat kam KALPO...nepazemojoties....arī piedošanu lūgt var- nepazemojot sevi- bet ceļot, jo esi atzinis savus maldus.

Nav izdevies.Laikam mugurkauls par stīvu.

Ko tur slēpt ir nācies ,savādāk šajos laikos var palikt bez nekā ,darba un t.t.

Neesmu no tiem , kuri pagriež otru vaigu ..   

Tie ir divi dažādi termini,piekrītu Albertam dzintaram

Kiš miš ne vienmēr ir rozīnes..

Varu just pazemību, vai pareizāk sakot, cieņu- dabas spēku priekšā... jo tie reizem ir tādi, kad pat ar lielu apņemību, gribasspēku  un drosmi- neko nepadarīsi. Bet pazemoties- nē, tas nav manā raksturā.

Pazemība un pazemošanās kristīgā izpratnē ir divas dažādas lietas. Esmu pazemīga, bet nekad nepazemojos.

..pazemība- tā ir prasme necelt sevi augstāk par citiem...!!
Pazemoties- tā jau pavisam cita lieta!!!