Katrs kādā  noteiktā dzīves brīdī ir daudz laimīgāks par citiem.  Katram savs vilnis.
Vienīgais - tas nav uz ilgu. Dzīve nav mūžīgā eiforija,drīzāk jau amerikāņu kalniņi. Augšā, lejā, pa vidam.

laimes sajūtas nav salīdzināmas..pat ar sevi ne...kur nu vēl vērot-ehhh-cik es laimīgs uz citu fona!...bet vai tiešām, uz neveiksmīga fona sajūties laimīgs...iederīgs?!
es varu izprast tos...kuru mājas pasludinātas nojaukšanai...izmitinot guļamrajonu mitekļos-visus vienā kolonijā...tie vienmēr atcerēsies savas...un tās pat nojauktas-dzīvos-viņos-laimīgas..

Ja vēl nespēj ar to dalīties, tad jau noteikti, ka par daudz.