kurš ātrāk, kurš vēlāk, bet var arī nenonākt, it īpaši, dzīvojot amorāli.

Pie dzīves jēgas sākuma cilvēks tiek piedzimstot un uzsāk ar to,ka mācās staigāt, kakāt podiņā, runāt un palielinot savas spējas, palielinās arī dzīves jēga, bet jau uz pieredzes pamata. Dzīves jēgas virsotne, sasniedzama vecumā, kad katrs saprot, kā nodzīvots - jēdzīgi, vai nejēdzīgi...

Laikam gan. Tikai dažādā ātrumā.
Visprātīgāk pie jēgas iet tie, kas ar spieķīti, staigulīti, vai ratiņkrēslā...
Viņi  jau prātīgi izvēlas īsāko ceļu, kamēr fiksākie  arvien vēl pa brīdim nomaldās kādos sānceļos vai neceļos.
Gadās, ka jēgu atrod jaunībā. Un tad dzīvo ļoti jēdzīgi.  
Bet laikam... garlaicīgi gan...

Tadel esmu devis zverestu ne ar kadiem kemiem netikties...smags darbs CIP.

tas nav saistīts ar vecumu/gadiem/ bet ar notikumiem...notikušo.
pat bērnībā nedzīvojos ar iluzorāmtrotaļlietām-man bija reāli sunīši, kaķi...lapas...notiekošā tābrīža izpratne...bet vienmēr līdzi nākusi apjēga-saudzēt!...neviens to nemācīja...tas ir iekšā...neviens nemudināja darīt-otrādi...un es nedarītu, ja kāds tā spiestu!

daudziem  Pēteris tur augšā izskaidros...

Divreiz nedzīvo. Daudz arī tādu,kuri pat vienreiz neprot...