Bieži mēs dusmojamies uz viņiem, jo pavasaros tie skaļi dzied savas kāzu dziesmas, runči iezīmē visus kaktus un stūrus ar riebīgi smakojošu urīnu.
Viņi nav radušie no nekurienes – viņi ir radušie no mums. Kaut kur kaut kad pirmais cilvēks izmeta uz ielas lieku kļuvušu kaķeni, kura saulainā marta dienā satika no dzīvokļa pastaigāties izlaistu, labi koptu un spara pilnu runci. Pēc diviem mēnešiem viņai piedzima pirmie seši kaķēni, kuriem katram pēc tam piedzima vēl seši....

Viena kaķene kopā ar saviem pēcnācējiem sešu gadu laikā var radīt 420 000 kaķēnu. Nav un nebūs iespējams atrast tiem visiem jaunas mājas, kaut vai tāpēc, ka otrajā un trešajā paaudzē uz ielas dzimuši kaķi vairs nav pieradināmi dzīvei kopā ar cilvēku. Ielas kaķi jau sen vairs nav mājdzīvnieki, bet nav arī savvaļas dzīvnieki, jo nevar eksistēt bez cilvēka. Tā ir jauna suga dabā – pilsētas kaķi. Tā ir realitāte, kas pastāv un kuru nevar izlikties neredzam.