Ja esi armijā bijis sapratīsi, ja nē, tad varu teikt, ka divi gadi + vēl divi,
nav īss laiks

Tā jau notiekas :-)
Ieradums ->pieradums ->paradums - tā rodas šīs īsākās vai garākās ķēdītes , kas pie vietām , lietām , darbībām , cilvēkiem citiem - cilvēkus sien ...
Katra tādas ķēdītes saraušana rada ja nu ne sāpes - tad diskomforta sajūtu gan ..., bet ! zem guloša akmens ūdens netek un sava izvēle , jūtot apsūnošanas draudus - katram pašam izdarāma ...   

Ir jāvar tikt vaļā no traucējošiem ieradumiem. Tas nav viegli!   Ar nostalģiju es izstaigāju savas bērnības vietas.Vecrīgu...

Tā bija starp Prezidenta pili,Saeimes namu un Jēkaba baznīcu! Tur bērnībā es skraidīju ar plikām kājelēm.

Ir gan, nepatīk ne vietu maiņa, ne darba maiņa. Pie Vecrīgas arī bij pierasts, tur mana vecmamma dzīvoja, tagad nav viņas un es tur neeju.

pierast pie jaunā ir vieglāk, nekā nobriest pārmaiņām, tā gatavošanās un pārejas neziņas periods ir man netīkami, es nemīlu vietu maiņas, bet tā nu tai dzīvē notiek, ka ir jāmaina, nostaļģija paliek.

joprojām pozitīvās domās esmu piesaistīta manai pirmajai patstāvīgajai dzīvesvietai...un-ar pirmajiem moku rata 30 apgriezieniem akas vinčai...lai izdabūtu 10 l ūdens-bet es skaidri zināju-pavicināšos-būs!   tad ierīkoja sūkni......ilgi gaidīju kad ūdens nāks augšā vasarās...nu tad beidzot!...tek!...ziemās tas aizsala, kaut šnorē karināja kaut kādā dziļumā, kurš neesot sala skārienjutīgs...un tā es stāvēju ...stulba...ar visām gudro gudrībām pielietotajām...un domāju, kaut nekas te pie šīs akas netiktu mainīts!...tikai likstas, problēmas...
aku es nekad neesmu nožēlojusi kā zaudējumu...vinču.

...jo vecāki paliekam ,jo vairāk pieaugam  ierastajai vietai,..un grūti mūs no tās izkustināt...ja nu vienīgi uz neilgu laiku ar cerībām atkal atgriezties