Ключевые слова: sirds23, cilvēks416, vienaldziba6, situācija0
lauru vainags galvā grabošs...kapos...
...laikam-tikai dvēseļu saderību...vai izlīgšanu ar sevi...mazu dilogu-kas ir monologa veidā...
.....tik monotoni...vienmērīgi klapē sirds...ritmiski kā pulkstens sit...nekādi satricinājumi...līdz---------visi satraucas...zaudēts!...tas aizgājis uz sev piederīgiem...un kas gan tam te nepatika...ar ko bijām tam neizdabājuši...
vienmēr padomājiet-lai tas nenotiek pie nākošajiem...mīļajiem...jūsu grēks tas ir...no kura tas atteicās.
un tad-dzīvojiet laimīgi-tāpat vien uz priekšu...visus palaižot garām...kolīdz paliekat pēdējais...ikreiz.
bet tā-katram savs ceļš...garāmgājējiem ūdeni no krūzes...maizi-ceļam...
varbūt tas meklē papīru vai bērza tāsi, kur sevi-uzskrāpēt...vai kādu laktu un āmuru, kur sevi iekalt zobenā...vai lemesī...
bet saklausa-kurla ir pasaule...un nav jēga muti vaļā vērt nekam lielākam-kā kostā rika...
un pareizi-ēdenē taču dzīvojam!
viesi-zemes virsū....uz īsu laiku....
nav mērķa --nav dzīvības...ta nu tas ir--- jaunu neko Daba nav izdomājūsi...
Tas tā nevar būt, ka vienmēr ir viss, ko sirds vēlas ...tas pats vārds ...
pa vienu ausi iekšā ....pa otru kādam līdz smadzenēm ...graboši kā
sakaltušas lauru lapas ...monotoni grab sirds dziļumos ...kad esi tukšs
un izslaukts kā pirmpiena kaza stallī ...kūts galā ...aizvējā, no ziemeļu vējiem,
un nelūgtiem garām gājējiem ... aizsargāta dvēsele plika kā baznīcas žurka ...
...aizņemies no viņa naudu
...nav mērķa- nav dzīvības.!!!..pareizi Vallijai...sliktākajā gadījumā vēl ir-psihelogs
Iztukšots viņš noteikti nejūtas, vienkārši noguris no pārpilnības, kurš zaudējis dabas dotās jūtu emocijas, palicis tikai materiālais... . Jāpazūd uz kādu laiku brīvā dabā, bez prestiža.
Tā ir depresija