aber ticet un noticet reizem ari nav tik viegli.....
Ne vairs kam ticu, ne vairs ko atceros !
Uh, cik viegli dzīvot
Acereties es vienmer varu.Bet noticet,ar lielam grutibam-jo pedeja laika visur apkart ir vieni meli.
Katrs atceras un notic tikai spilgtaakajam notikumam....
.... Tavi jaut. ir tik sadrumstaloti, ai, ne tas vārds- daudzdaļīgi, laikam, tuvāk tam, ko vēlos pateikt, ka- sniegt vienu atbildi- neiespējami.
Ir Cilvēki/notikumi/lietas, ko atceramies un atcerēsimnies vnm.
Ir Cilvēki, kuriem vnm ticēsim tikai pa daļai; tāpat, kā- tikai pa daļai- ticēsim tam, kas starp mums.
un atkal-dejavu...kaut kas jau bijis...kaut kas atkārtojas...kā mošanās no rīta..kā palagu salocīšana dienai...kā uzlietas kafijas aromāts...vilina...pieradumam liels spēks!...un tas ir ritms, kurā atrodies...pulksteni darbībām ieprogrammējis...un nav no svara...pamodies 6...7...vai 9...viss tas pats...bet pēc tam-kur sirds kāro...jo atgriezties bardakā nudien negribas.
Andris Bērziņš ir ar pieredzi,pat neatkarīgās PSRS Latvijas laikos bijis Baltijas Kara Apgabala V.I.pieņemot parādi Rīgā.Šis kungs var dāmām patikt