Ключевые слова: mīlestība34034, Dzīve38617, attiecības38711
Kā jau pa dzīvi, nevar jau gāzt visu un uzreiz, komunicējoties aiziet arī līdz patiesībai. Ir reizes, kad nepieciešams paklusēt. Skatoties arī, kam to drīks teikt un kam ir jāpaliek neizpaustam.
Ja spēj uzklausīt mani, tad jā - saku acīs!
Bet bieži vien jau nemaz negrib to otru pat redzēt, kur nu vēl uzklausīt!!!
Del savas meles,un patiesibas esu dabujuse kartigi pa,mizu.Nu man nepatik aiz muguras teikt,bet reizem vienkarsi nokluseju,jo nav jegas teikt,tapat nekas nemainisies.Taka tiesi acis un visu ko domaju.
Šo " pateikt acīs" es neuzskatītu par obligātu nepieciešamību un nekādā ziņā par gara stipruma rādītāju.,ja runa par latvietim tik raksturīgo sīkumainību.Neesam kristāli,lai šādā veidā celtu tā saucamo savu " stiprumu"
... Un kur paliek viedā patiesība par klusēšanu?
Tāpēc jau viņi ir palikuši tālu aiz muguras, liktenis viņiem tāds. . .
Cilveki saka vienu',domā ko citu,
Katrs esam pa laikam vājšs,,jo acis sakot pazaudesi sarunu biedru,,
Tapec labak but kadreiz vājam un neteikt skaļi ko domā,citādi varēsi sarunāties pats ar sevi,,
Būtu labi, ja negrabētu tik daudz.
Kontinenti un salasa mainās,un kādas bija kartes aptuveni pirms 300 gadiem.
Man citu domas īpaši neinteresē un kur nu vēl " acīs ". Es arī ar savējām īpaši neuzbāžos....