Parasti kāds tomēr izvelk, neļauj man tur palikt un nosirmot. :)

Izmisums pamataa ir sajuuta kura rodas tad kad tu baidies uz sevi paljauties....repektiivi ja tici sev ......izmisums pats pa sevi beidzas.......
Jaa un vieglaak atguut ticiibu sev tad ja tev balkus atrodas cilveeks kursh var pateikt kautko par tevi labu.......tas uzmundrina un tu saac sev ticeet!

Es,kā Minhauzens-paņemu sevi aiz čupra un izšverņīju tā patālāk no bedres...lai atkal neieveļas!:)))

Meklēju citu palīdzību,vienai nesanāk.Bet reizām gadā,ka saņemu vēl kādu spērienu.

Takā manas izmisuma bedres nav dziļas nevaru sniegt ļoti labu atbildi bet mans ieteikums ir no tā visa aizbēgt  bet tas ne vienmēr palīdz.

Parasti kaut kas notiek, kāds lūzuma punkts, kas palīdz izrāpties. Dažreiz palīdz cilvēki, citreiz jātiek pašai galā, bet dažreiz ķermenis noprotestē pret tādu garastāvokli un saķer saaukstēšanos, lai atgādinātu, ka man par sevi ir jāparūpējas un sevi jāmīl.

Man ir tā,,ja es iekrītu dzīves izmisuma bedrē.Mani radi pagrūdīs lai tanī ieveļos vēl dziļāk,sveši man ir palīdzējuši vairāk.

Mēdzu sevi bikin pažēlot ar asaru palīdzību...tad saņemos ar jaunu sparu un uz visu skatos jau no cita skata punkta:)))Ir labi ja ir tuvi draugi...dalīta bēda tiešām pusbēda:))))

traki dziļo bedru nav bijis- parasti nepieļauju tādu varbūtību, bet no " šābrīža izmisuma bedrītēm"- izrauju pati sevi ārā vai arī nostrādā kāda visusargājoša augstāka spēka roka....

Nē, līdz tām bedrēm nesanāk aiziet, par to arī priecājos.

Jā iekrītu. Paraudu un rāpjos ārā kā vien mācēdama...

Tādā īstā bedrē vēl neesmu iekritusi, tikai tādās aiz kurām gadās pakrist, citreiz krītot gadās iekrist dubļos vai pamežģīt potīti, bet paša ceļos, nokratu dubļus un eju vai kliboju tālāk!! ;)

Nospļaujos pāri kreisajam plecam  un rokos ārā! Kad pats tieku, kad kāds ielec un palīdz!

Es skatos ar vaļējām acīm un nekad neesmu iekritis!

ir bijis..laiciņš apdomai ..un tad lai piesargās tas, kurš man to bedri raka:))

...katrs pats sev labākais psihologs.... ir tikai jāsāk uzdot sev jautājumi.....bet pats galvenais, pašiem arī godīgi uz tiem jāatbild......bedres mūs sapurina, atmodina un liek saskatīt būtisko....