Tas nav vājums! Bet vai otram cilvēkam vajag daudz zināt par tevi no tevis paša? Labāk, lai viņš pats saviem spēkiem atklāj to, kas viņu interesē par tevi!

Padalīties savās sāpēs vai priekos ar sev uzticamu cilvēku, nevajag uzskatīt par vājumu.

Nē-tas nav vājums...Bet tādas lietas var uzticēt ne katram garāmgājējam...bet gan tādam,kurš Tevi sapratīs jau no pusvārda.

Tas nav vājums,bet drosme,jo mēs esam tādi bailīgi,tādi neaizskarami,tādi cukurgabaliņi palikuši.Ja sāp,tad runā,ja kauns,tad ir par ko!

vajums ir tincinat citus un urketies svesha dzive,

Drīzāk tas ir netikums savas bēdas kladzināt pa pus psauli.

Te nevienam !!!!,jebkuraa (negaiditaa) briidi var sagaidit sitienu zem jostasvietas.Bet vispaar,ir jaabut uzticibas personai,jo tureet visu sevii nav viegli.

Par sevi stāstīt, runāt spējīgs tikai par sevi pārliecināts cilvēks. Vājums ir nespēja atrast NEVIENU, kam var uzticēties.

Gaušanās par savu likteni nepalīdzēs, Kuram gan tas intrese'.

Tas ir atkarīgs no tā - ko, kāpēc, cik daudz un kam stāsta

...skatoties, kam un kad...

Padalīties var ar tuvu draugu , kuru tiešām tas interesē , kurš reāli centīsies Tev palīdzēt ..., savādāk - ko savas bēdas pasaulē laist ...

Bet tā gribas reizēm atļauties vājai būt ... un meklēt mierinājumu ..., nu , to žaketi , uz kuras paraudāt , to stipro plecu , kur aizvēju meklēt ...

Nav...tieši otrādi    Bet...ne vienmēr...jo visi zinām, kāda tagad ir sabiedrība...