Cilvēks mirst vienu reizi. Ne vairāk, ne mazāk. Bet kāda daļiņa vai pat liela daļa nomirst mūsos, kad kādu tiešām svarīgu cilvēku zaudējam. Un te es ne jau nelaimīgu mīlestību domāju, ar to var tikt galā ar laiku. Atceros, kā pārvērtās mani vecāki, kad nomira divas manas jaunākās māsas. Un tās pārmaiņas tiešām palika uz visiem laikiem - no tā atveseļoties laikam nevar. Uz tā fona tie mīlas kreņķi tādas pupu mizas vien ir.

Nē , viņš sajūt sāpīgu tukšumu un daudz neatdotas mīlestības .

Es nekad neesmu varējusi samierināties ar to, ka man tuvi cilvēki aiziet...laikam jau kāda daļa manis aiziet viņiem līdzi...

Par miršanu atcerēties negribās...........

Ir tāds teiciens - "kurš mirs pirmais - tam nebūs savi tuvinieki jāapraud " .... Pirmajiem vienmēr zināmas priekšrocības ..

Nē, mirt jau nu noteikti nemirst, nezinu par ko šeit ir jautājums, domāju par radiniekiem, mīļiem cilvēkiem, vienkārši iestājas ļoti sāpīgs periods, gribas noslēgties sevī, pakavēties atmiņās, zinu, ka nedrīkst pārāk skumt, ar to mēs tikai nodarām sliktāk gan sev, gan tam, kurš tai brīdī ir pametis mūs.

nesapratu..hm ..es reiz miru..Kandagara.bet ta bij sajuta ,ka kaut ko nepaspeju,palika nepadarits kaut kas lidz galam.bet nebij tadas domas ,ka pazaudeju miljus vai tuvus,,ar shito jautajum kautkas nav kartib..

nu nee, tik reizes vini atdzimst no jauna

...cilvēks,kā viss pārējais -dzīvais,mirst vienreiz....